Pieredze Laimas slimība: analīzes pozitīvas, bet saslimšanu neatzīst
Maruta Gredzena ir māksliniece, kura pārsvarā izmanto keramikas skulptūras tehniku. Vairākus gadus nodzīvojusi Spānijā. Nenojaušot par Covd-19 tuvošanos, īsi pirms pandēmijas atgriezās Latvijā, lai papildus 2014.gadā iegūtajam maģistra grādam keramikas mākslā studētu maģistrantūrā grafiku. Maruta īsi pēc atgriešanās Latvijā iekārtoja savu darbnīcu, bet diemžēl Laimas slimība mākslinieci piespieda atteikties no iecienītajām nodarbēm – keramikas skulptūru veidošanas, kā arī pamest darbnīcu. Slimība būtiski ietekmējusi mākslinieces spējas darīt fiziski grūtus darbus, tāpēc tagad Maruta pievērsusies papīram kā galvenajam mākslas izteiksmes līdzeklim.
Pieredze: Laimas slimība bērnam un S.O.T. terapija
Sigita Ozola ir mamma, kura vairākus gadus izsimīgi meklēja atbildes uz jautājumiem par sava dēla veselības stāvokli, lai varētu viņam palīdzēt uzlabot pašsajūtu. Sigita teic, ka Pēteris, tā sauc viņas atvasi, bijis sportisks un veselīgs jaunietis, taču Laimas slimības dēļ, kuru atklāja vien laimīgas sagadīšanās dēļ, dēls zaudēja funkcionalitāti un dzīves kvalitāti. Pateicoties ģimenes neatlaidībai un atbalstam nu pusaudzis lēnām atgriežas normālā dzīvē. Viņa atslēga uz labāku pašsajūtu bija S.O.T. terapija.
Elizabetes Lāces pieredze
Elizabete Lāce ir 58 gadus jauna sieviete. Viņa ir mamma dēlam un meitai. Pēc izglītības grāmatvede un pavāre. Neskatoties uz veselības problēmām vairāku gadu garumā, Elizabete ir dzīvespriecīga un optimistiska. Kad veselība ļauj, viņai patīk nodoties dārza darbiem, pavārmākslai, rokdarbiem un doties pastaigās vai braukt ar velosipēdu. Viņas stāsts ir garš kā lielai daļai Laimas slimības slimnieku, kuriem kaite nav diagnosticēta laikus vai vien tad, kad slimība ir it kā pārslimota. Stāsts būs pazīstams un saprotams katram, kurš staigājis no kabineta uz kabinetu, meklējot iespēju uzlabot savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Tas ir stāsts par neatlaidību.
Pieredze Laimas slimība: Ivetas Ādamsones stāsts
Iveta Ādamsone ir 29 gadus jauna sieviete. Viņai ir psihologa izglītība un strādā Valsts probācijas dienestā ar bērniem un jauniešiem. Ivetai patīk būt dabā, dzīvnieki, ceļot, lasīt grāmatas un rakstīt sajūtas. Viņa atzīst, ka kopumā ir atvērta pasaulei un uz savu saslimšanu ar Laimas slimību skatās kā uz resursu. Slimība likusi sievietei apstāties un ieklausīties sevī.
Laimas slimība: Daces Gailes pieredze
Lai gan Dace Gaile ar Laimas slimību saskārās tālajā 1992.gadā, viņa šo pieredzi atceras ļoti spilgti. Tolaik viņai bija tikai 15 gadu, un slimības dēļ draudēja paralīze. No vienas puses viņa ir priecīga, ka šodien, ja iekož ērce un parādās eritēma, slimība tiek diagnosticēta laicīgāk, tomēr no otras puses viņa novērojusi, ka ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuriem arī šodien šī slimība būtiski ietekmē veselību un dzīves kvalitāti.
Laimas slimība: Sigitas Pešeles pieredze
Sigita Pešele ieguvusi biologa izglītību un ikdienā ir klīnisko pētījumu projektu vadītāja un šobrīd arī klīnisko pētījumu organizācijas ICON filiāles Latvijā vadītāja. Ērce Sigitai piesūcās 2017.gadā, taču tikai pēc gada, pateicoties sarunai ar savu ilggadēju draudzeni Sandru, kura ilgstoši cīnījusies par savas meitas veselības uzlabošanu, saprata, ka sirgst ar Laimas slimību.
Pieredze: Laimas slimība bērnam
Sandra ir latviete, kas dzīvo Amerikas austrumu krastā, kur Laimas slimība ir plaši izplatīta. Vairāk nekā desmit gadus sieviete cīnījusies par savas meitas veselības uzlabošanu. Laimas slimība skārusi arī viņas dēlu un viņu pašu, taču tieši Sandras meita to piedzīvojusi vissmagāk. Sieviete atzīst, ja nebūtu viņas vecāku, kas palīdzēja finansiāli, diez vai ģimenei būtu izdevies gūt pārsvaru pār slimību un palīdzēt meitai uzlabot veselību.
Agnijas Šaudiņas pieredzes stāsts
Agnija Šaudiņa ir 32 gadus jauna sieviete. Viņa Rīgas Stradiņu universitātē ieguvusi uztura speciālistes kvalifikāciju. Pabeidzot studijas 2012.gadā, uztura speciālisti nebija pieprasīti, tādēļ savas darba gaitas uzsāka kādā IT uzņēmumā. Nu jau septiņus gadus Agnija strādā bankā. Šobrīd viņa ir Korporatīvo klientu segmenta vadītāja. Savu liktenīgo ērci jaunā sieviete sastapa aptuveni pirms diviem gadiem Ērgļos, grābjot piemājas pļavā nopļauto zāli. Ērce Agnijai bija piesūkusies vien dažas stundas, taču pēc astoņām dienām viņai parādījās visi klasiskie simptomi. Lai gan ārstēšanu uzsāka uzreiz, tomēr vēl arvien viņa izjūt veselības problēmas.
Edgara Briškas pieredzes stāsts
Edgars Briška ikdienā strādā par tulkotāju. Viņš ir dzimis ārstu ģimenē, tāpēc ar medicīnu saistītās tēmas vienmēr bijušas aktuālas. Tad, kad Edgars pats sācis saskarties ar veselības problēmām, iedziļināties veselības procesos kļuvis arvien aktuālāk. Pats sevi viņš dēvē par autodidaktu, kurš zināšanas par veselību apguvis aiz nepieciešamības un zinātkāres.
Ineses Dāvidsones pieredzes stāsts
Inese Dāvidsone ir četru bērnu mamma un konsultējoša vēdiskā astroloģe. Viņa ir izdevusi vegānu ēdienu pavārgrāmatu un izstrādājusi intuīcijas kārtis, kas palīdz atrast atbildes uz jautājumiem. Inesei ir bakalaura grāds filozofijā un maģistra grāds biznesa vadībā, savukārt biznesa vadības doktorantūrā atlicis izstrādāt doktora disertāciju. Spītējot Laimas slimības izraisītajām veselības problēmām, viņa uzsākusi reliģijas un pētniecības maģistrantūras studijas, kā arī apgūst arābu valodu.
Ances Gricmanes pieredzes stāsts
Pasniedzēja un gleznotāja Mg.art. Ance Gricmane ir laikmetīgās mākslas pārstāve Latvijā. Šobrīd Ance strādā pie doktora disertācijas izstrādes Latvijas Mākslas akadēmijā un ir docente Ekonomikas un kultūras augstskolā. Kā pētniece kādreiz viesojusies Greifswaldes (Vācija) un Tartu Universitātēs (Igaunija), kur uzstājusies ar lasījumu par tēmu laikmetīgais sakrālais mantojums Baltijas jūras piekrastes teritorijās. Tāpat Ancei bijušas personālizstādes Baltkrievijā - Marka Šagāla muzejā, Minskas vēstures muzejā, kā arī Latvijā - Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzejā (2020), Jūrmalas pilsētas muzejā. Savas prasmes un zināšanas viņa papildinājusi Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē Mākslas terapijas jomā, pašlaik iegūst psihologa, terapeita sertifikātu Krievijā. Šobrīd sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā NEWDOOR viņa izstrādā speciālu izaugsmes un terapeitiskās mākslas meistarklašu platformu - preventīvu līdzekli, kurš paredzēts Laimas slimības slimniekiem un tiem, kuri vēlas atjaunot savu mentālo veselību. Ances uzņēmums SIA “Emociju laboratorija” saņēmis Labklājības ministrijas piešķirtu sociālās uzņēmējdarbības statusu. Tajā arī iespējams saņemt dažādus mākslas rīkus, ar kuriem darbojoties, cilvēkiem uzlabojas pašsajūta. Tieši māksla ir tā, kas viņai pašai ir palīdzējusi emocionāli visgrūtākajos brīžos, dzīvojot ar laimboreliozi.
Intas Santas pieredzes stāsts
Inta Santa jau vairāk nekā desmit gadus ir personiskās izaugsmes veicinātāja (koučs) un lektore. Viņa ir ieguvusi profesionālu izglītību psiholoģijā un akadēmisku uzņēmējdarbības vadībā, kā arī apguvusi vairākas specializācijas darbā ar personisko, pāru un komandu izaugsmi. Viņa ir mamma trīs bērniem, sieva un, kā pati norāda, laimīga sieviete. Pirmais iespaids: dzīve iet kā pa diedziņu – panākumi gan profesionālajā, gan personiskajā dzīve, taču patiesībā Inta ļoti labi zina, ko nozīmē dzīves likstas, jo ilgstoši cīnījusies par labāku veselību.
Gata Rozenfelda pieredzes stāsts
Gatis Rozenfelds ir nepilnus 40 gadus jauns vīrietis. Gatis vienmēr bijis sportisks, aktīvs un dzīvojis veselīgi, tomēr, neskatoties uz to, nācies neatlaidīgi cīnīties par savu veselību. No dzīves laukos pārcēlies uz pilsētu un sācis nodarboties ar biznesu, kļūstot par veiksmīgu uzņēmēju Kuldīgā. Desmit gadu laikā viņa veselība ievērojami pasliktinājās. Nesaņēmis cerēto palīdzību Latvijā, viņš devās ārstēties uz Polijas klīniku. Uzņēmējs norāda, ja vien viņa nepadošanās un apstākļu sakritība, iespējams šī mūsu saruna nemaz nebūtu.
Aelitas Naumanes pieredzes stāsts
“Kādus septiņus astoņus gadus atpakaļ jutu, ka nestrādā kreisā kāja, zūd sajūta kājas muskulī. Ik pa laikam bija dažādi dīvaini simptomi. Tā laika ģimenes ārste teica, ka to visu izgudroju. Apgalvoja, ka viss saistīts ar manu darbu, strādāju specializētajā skolā, pārāk liels stress. Kad man bija 46 gadi kā iemeslu minēja sieviešu hormonālās izmaiņas. Visu saistīja ar estrogēna trūkumu, pārslodzi un emocionālu sabrukumu. Simptomu buķete kļuva arvien krāsaināka – galvas reiboņi, džinkstēšana, lauza kaulus, regulāri paklupu, sāka neklausīt kājas. Nevarēju vairs izkāpt no gultas.
Ingas Riekstas-Riekstiņas pieredzes stāsts
“Kopš 2019.gada vasaras uz rokas parādījās neizskaidrojams pleķis. Sākumā tas bija pavisam mazs augšdelma aizmugurē un nepavisam nebija tāds kā Laimas slimības attēlos, tāpēc nesatraucos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ērci piefiksējusi nebiju un man nebija citu sūdzību, taču pēdējos mēnešos tas sāka "migrēt" – izpletās uz augšdelma priekšu un jau pārņēmis pusi apakšdelma, kā arī piefiksēju stīvu skaustu (ko, protams, norakstīju uz sēdošo darbu) un galvassāpes (ko novēlu uz bijušu ķirurģisku iejaukšanos savā hipofīzē). Vērsos pie ģimenes ārstes. Viņa minēja, ka tas varētu būt kontaktdermatīts vai alerģija no kāda mazgāšanas līdzekļa. Norādīju, ka mulsinoši, ka tas tikai uz vienas rokas ar šādu iespējamu diagnozi, un lūdzu nosūtījumu uz borēliju, kā arī tika veikta alerģijas diagnostika. Analīzēs alerģija neuzrādījās, bet IgM 22,8, IgG 19,6, tātad abi kaut nedaudz, bet paaugstināti. Ģimenes ārste ieteica nesatraukties un dzīvot tālāk, sakot, ka ar šādu asinsainu nāk teju visi mežstrādnieki un ka esmu Laimu pārslimojusi un manās analīzēs uzrādās antivielas, kas tajās būs visu mūžu.
Inetas Orlovas pieredzes stāsts
“Piekritu Laimas slimības slimnieku biedrības aicinājumam dalīties ar savu pieredzi par Laimas slimību, jo tādu bezcerības, neaizsargātības un vienaldzības attieksmi saistībā ar slimību nebiju līdz tam izjutusi.
Kristīnes Kozares pieredzes stāsts
Kristīne Kozare dažādas veselības nebūšanas izjutusi kopš bērnības. Un tieši bērnībā viņai galvā iekoda ērce. Tolaik viņai bija liels nespēks un paaugstināta temperatūra, tāpēc ārstniecības kurss iziets slimnīcā. Pēc tā viņai pateikts, ka ir vesela. Lai gan vēl vairākus gadus vietā, kur piesūcās ērce, bija sajūtams tāds kā izcilnis, par ērces kodienu nemaz vairs nedomāja.
Lolitas Degutes pieredzes stāsts
“Mana pieredze ar ērču
izraisītām sekām sākās tālajā 1998. gadā. Tā gada oktobrī pamanīju
ērci uz rokas pēc pastaigas pa mežu. Tā kā nebiju potējusies, tad
nolēmu doties uz slimnīcu, lai saņemtu imūnglobulīna poti, ko tajā
laikā vēl veica. Tagad to vairs neveic, cik zinu, sliktu
blakusefektu dēļ, arī letālu. Un tā mans stāsts
sākās.....