Ances Gricmanes pieredzes stāsts
Pasniedzēja un gleznotāja Mg.art. Ance Gricmane ir laikmetīgās mākslas pārstāve Latvijā. Šobrīd Ance strādā pie doktora disertācijas izstrādes Latvijas Mākslas akadēmijā un ir docente Ekonomikas un kultūras augstskolā. Kā pētniece kādreiz viesojusies Greifswaldes (Vācija) un Tartu Universitātēs (Igaunija), kur uzstājusies ar lasījumu par tēmu laikmetīgais sakrālais mantojums Baltijas jūras piekrastes teritorijās. Tāpat Ancei bijušas personālizstādes Baltkrievijā - Marka Šagāla muzejā, Minskas vēstures muzejā, kā arī Latvijā - Rīgas Geto un Latvijas holokausta muzejā (2020), Jūrmalas pilsētas muzejā. Savas prasmes un zināšanas viņa papildinājusi Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē Mākslas terapijas jomā, pašlaik iegūst psihologa, terapeita sertifikātu Krievijā. Šobrīd sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā NEWDOOR viņa izstrādā speciālu izaugsmes un terapeitiskās mākslas meistarklašu platformu - preventīvu līdzekli, kurš paredzēts Laimas slimības slimniekiem un tiem, kuri vēlas atjaunot savu mentālo veselību. Ances uzņēmums SIA “Emociju laboratorija” saņēmis Labklājības ministrijas piešķirtu sociālās uzņēmējdarbības statusu. Tajā arī iespējams saņemt dažādus mākslas rīkus, ar kuriem darbojoties, cilvēkiem uzlabojas pašsajūta. Tieši māksla ir tā, kas viņai pašai ir palīdzējusi emocionāli visgrūtākajos brīžos, dzīvojot ar laimboreliozi.
Ar Anci
Gricmani sarunājās Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja un valdes
locekle Elīna Prikule.
Pastāsti par sevi!
Pamatskolā mācījos Talsu kristīgajā vidusskolā, kurai bija angļu valodas un ekonomikas novirziens. Pilnīgi nesaistīti ar mākslu. Tā bija privāta skola ar augstu izglītības līmeni Latvijas mērogā. Tolaik plānoju studēt jurisprudenci. Pēc devitās klases sapratu, ka tas nav mans aicinājums. To nevēlos darīt katru dienu astoņas stundas. Tas man nedeva nekādu prieku. Paralēli mācībām sāku apmeklēt arī mākslas skolu Talsos. Vidusskolas eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Kad tēvam teicu, ka vēlos studēt mākslu, viņš nopūtās: “Ar manu galvu tomēr vajadzētu jurisprudenci studēt”. Veiksmīgi dabūju Vītola fonda stipendiju, lai varētu studēt mākslu. Tas pārliecināja manu tēvu. Sāku mācīties Bulduros - Latvijas Kristīgajā akadēmijā sakrālās mākslas novirzienā, apgūstot klasisko glezniecību un ikonogrāfiju, kā arī visus akadēmiskās mākslas un teoloģijas priekšmetus. Pēc četriem gadiem dabūju akadēmiskās mākslas bakalauru. Gribēju turpināt studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, tomēr pieņēmu lēmumu doties uz Vāciju. Tur strādāju kā auklīte diviem bērniem un paralēli mācījos Frankfurtē, Staedelschule (laikmetīgās mākslas meka). Notika vēl viens pavērsiens – trīs mēnešu laikā nomira mans tēvs. Bija pagājis pusgads kopš biju Vācijā. Pēdējās trīs dienas biju kopā ar viņu. Kad viņš aizgāja, es sapratu - jāpabeidz iesāktais un jāatgriežas Latvijā. Biju jauna, aktīva, tomēr veselības pasliktināšanās bija jūtama. Man konstatēja anēmiju - milzīgs nogurums un bezspēks bija mana ikdiena. Tas bija tikai sākums. Toreiz mana ģimenes ārste teica, ka nav pamata satraukties, anēmija esot visām sievietēm Latvijā. Es tajā gadā iestājos maģistratūrā Latvijas Mākslas akadēmijā un aizbraucu uz Grieķiju, kur gadu mācījos glezniecību. Kad atbraucu atpakaļ, 2014.gadā, saņēmu maģistru un sāku veikt regulāras dažāda veida analīzes, jo veselība krietni pasliktinājās. Anēmija bija saasinājusies, un ģimenes ārste teica, ka rūpīgi jāizmeklējas un jāsaprot, kur ir problēma. Tad sākās mans piedzīvojums, kurš ilga septiņus astoņus gadus. Pēc astoņiem gadiem tas turpinājās jau ar skaidru diagnozi Laimas slimība. Ir pagājis vairāk nekā gads kopš man atklāja laimboreliozi.
Kāds bija tavs ceļš līdz šai diagnozei?
Maģistrantūras laikā sāku savu ceļu pie dakteriem. Sievietēm, kas ir aktīvas, ar dzīvi aizrautas un pilnasinīgas, labi izskatās, atliek vēl lūpas uzkrāsot, un visi domā, ka tev nekas nopietns nekait. Iestājos doktorantūrā, bet tas tomēr neveda pie veselības. Nu jau pie dakteriem gāju regulāri. Divi trīs spaciālisti vienā nedēļā bija pavisam normāli. No sākuma gāju pie dakteriem, pie kuriem nosūtīja ģimenes ārste – hematalogs, gastroenterologs, ginekologs, dermatologs un citiem dažādu jomu speciālistiem. Kad šis riņķa dancis bija apnicis, tad sāku apmeklēt tos dakterus, kuri jau manu ģimeni ārstē - homeopāte, kura nosūtīja pie infektoloģes, imunologs utt. Šajā starpā vēl paguvu uztaisīt kapsulas endoskopiju - super kapsula ar video kameru iekšā, kura trīs sekunžu laikā uzņem vairāk nekā 10 foto ar zarnām... Rezultātā dābūju daudz bilžu ar savām zarnām – vesela māksla sanāca (smejas). Tagad es par to visu varu pasmaidīt, bet toreiz... Šis izmeklējums bija trakoti dārgs (nebija pārliecība, ka man to vajag). Dārgs prieks, bet paldies Dievam toreiz to visu varēju atļauties. Pēc visiem daudzajiem ārstu apmeklējumiem un veiktajiem izmeklējumiem neviens speciālists tā arī nenonāca līdz slēdzienam, kas tad īsti man kait. Viss tika parakstīts zem diagnozes anēmija un funkcionāli zarnu traucējumi. Protams, gribēja konstatēt depresiju, bet es to neļāvu, jo tās man nebija!
Kādi bija tavi simptomi?
Tā kā man bija anēmija, jutu ļoti lielu nespēku. Gulēju 12 stundas diennaktī un vēl trīs stundas pa dienu. Tā skarbā sajūta, kad zini - labi nav, bet cēloni nezini, ir ļoti bīstama. Rodas neticība pašam sev un visai pasaulei. Vienu brīdi domāju, varbūt vainīgi parazīti, ko iespējams esmu dabūjusi Grieķijā. Biju arī pie parazitoloģes, bet viss taču esot kārtībā! Vajagot dzemdēt! Nomācījos četrus gadus doktorantūrā, darīju, ko varēju, bet beigās jau bija tik traki, ka pasniedzēji nevarēja saprast, ko es saku. Ievērojami samazinājās mana kognitīvā funkcionalitāte. Atklāsme - mani nesaprot, nāca vēlāk, jo neviens man to neteica. Viņi domāja, ka Ancei vienkārši mākslinieces būtība laužas ārā (smejas). Smaidīt es smaidīju, dzīvespriecīga es biju. Tobrīd mana dzīve gāja uz augšu. Visiem patika, kā es gleznoju. Man apkārt bija patīkami cilvēki un vide. Toreiz sev teicu, ka, jā, man ir neskaidras veselības problēmas, ar kurām vai nu man ir jātiek galā vai jāmācās sadzīvot. Un atrast veidu, kā sevi noturēt tādā kondīcijā, lai varu funkcionēt. Atklāju, ka man labāk justies palīdz vērmeļu tēja. Kā izrādās vērmeļu tēja tiešām var palīdzēt arī Laimas slimības gadījumā. Es aizbraucu pie fitoterapeita. Uzklausot manas sūdzības, viņš man izrakstīja antibiotikas. Izdzēru trīs antibiotiku kursus, pēc kuriem pašsajūta īslaicīgi uzlabojās. Arī asins aina kļuva labāka, pat hemoglobīns bija pacēlies. Tā kā biju jau trīs kursus antibiotikas izdzērusi, protams, vairāk man neviens tās nerakstīja. Aizgāju pie infektoloģes un viņai jautāju: “Kā tā var būt, ka man it kā nekā nopietna nav, taču pēc antibiotikām mana pašsajūta uzlabojas?” Rezultātā - vēl papildu analīzes. Tajās nekas neuzrādījās, pārrunu rezultātā tomēr izrakstīja doksiciklīnu. Tas man palīdzēja justies vēl labāk. Taču pēc laika sliktā pašsajūta atgriezās. 2018.gadā izveidojās labas attiecības ar Baltkrievijā esošajiem latviešiem un Marka Šagāla muzeju Vitebskā. Kā reiz Baltkrievijā varēja nopirkt bez receptes doksiciklīnu. Tā kā tas bija vienīgais, kas man palīdzēja justies normāli, tur iegādājos šo medikamentu un diez gan ilgi lietoju uz savu galvu. Šajā brīdī droši vien cilvēki no malas un, īpaši mediķi, saķer galvu un nošausminās. Šādu lēmumu un rīcību – uz savu galvu ilgstoši lietot antibiotikas – sapratīs tikai tie, kuri ir bijuši tādā izmisumā un stāvoklī, kādā biju es. Kad tev ir tik ļoti slikti, turklāt tas ir ilgstoši, un tu esi uzķēris to, kas tev palīdz kaut nedaudz, tu esi gatavs darīt jebko. Es nesaku, ka tas ir pareizi, bet tā kā palīdzību, kas uzlabotu manu veselības stāvokli nesaņēmu, palīdzēju sev tā, kā tobrīd varēju. Protams, divu gadu antibiotikas bez receptes atstāja savas sekas uz manu organismu, antibiotikas nav risinājums ilgtermiņā.
Jāpiekrīt tev, ka šo tiešām var saprast tikai tie, kuri ilgstoši cīnās ar sliktu pašsajūtu un reālu palīdzību nesaņem. Ja ir sajūta, ka lēnām pārvērties par dzīvu mironi, kuram turklāt saka, ka ar tevi viss ir kārtībā, tikai jāpamaina domāšana, tad šāds cilvēks ķeras pie katra salmiņa, kas viņam varētu palīdzēt tikt ārā no tās situācijas. Cik tas ir pareizi vai nepareizi, par to noteikti varētu ilgi diskutēt.
Jā, tā ir. Neviens, kurš saņem adekvātu palīdzību veselības sarežģījumu gadījumā, uz savu galvu ilgstoši lietot antibitikas neparakstās. Kādus tik komentārus man nācās uzklausīt ārstu kabinetos saistībā ar manu veselību, piemēram, vajag taču beidzot apprecēties un dzemdēt bērnus. Tas būšot īstais risinājums. Labi, ka mans izdzīvošanas instinkts uz šiem vārdiem neuzķērās.
Kādi bija tavi simptomi?
Sākumā tā bija anēmija un tai raksturīgais nogurums. Ar gadiem simtomi nāca klāt. Izjutu kaulu sāpes, ļoti sāpēja zarnas. Bija sāpes vēdera lejasdaļā kreisajā pusē. Nogurums kļuva arvien lielāks. Varēju gulēt visur un visu laiku, nespēju noturēt vaļā acu plakstiņus. 2017.gadā parādījās arī kognitīvas grūtības, bija neskaidra runa. Pasliktinājās redze. Uz antibiotiku lietošanas laiku pašsajūta uzlabojās.
Kad tev konstatēja Laimas slimību?
2019.gadā atkārtoti nodevu analīzes uz Laimas slimību. Rādītāji bija augsti. Tad atgriezos pie daktera, pie kura biju vienu reizi bijusi pirms septiņiem gadiem - daktera S. Kuzņecova. Viņš uzzinājis diagnozi, paskatījās uz mani, izrakstīja lietot zemetaukus, poliprenolus un dzert skuju ekstraktu, un teica, ka gribēs mani redzēt pēc sešu mēnešiem. Šis bija jautrākais piedzīvojums visa šī ceļojuma vēsturē - ārsts, kurš neliek pie sevis iet katru otro nedēļu un cer, ka mani izārstēs sešu mēnešu laikā, zinot to, ka citi to nav varējuši izdarīt septiņu gadu laikā! Pēc trīs mēnešiem nodevu analīzes. Pa visiem šiem gadiem pirmo reizi analīzes parādīja, ka man vairs nav anēmijas (Fe + Feritīns + hemoglobīns bija ideālās robežās). Turpināju dzert zemestauku sulu. Pēc sešiem mēnešiem nodevu analīzes arī uz borēlijām, kuras arī bija jau normas līmenī. Dakteris, zinot manu ģenētisko materiālu, man ieteica stingri pievērsties rehabilitācijai - svaigs gaiss, māksla, sports, zemestauki, skuju dzēriens, poliprenoli un daudz mīlestības! Nogurums vairs nebija tik liels un lielāko diennakts laiku vairs nepavadīju guļot. Koncentrēšanās spējas pilnībā neatguvu. Kaulu sāpes vairs nebija visu laiku, bet periodiski, noteikti vairs ne tik izteikti, cik tas bija iepriekš. Pie daktera S. Kuzņecova preventīvi eju vēl aizvien. Viņam jūtos dzīvību parādā.
Kāpēc, tavuprāt, ir būtiski dalīties ar savu pieredzi?
Mana pieredze var palīdzēt citiem pie mērķa nonākt ātrāk nekā man tas izdevās. Zemestauki izrādījās tas līdzeklis, kas manu organismu atjaunoja. Daudzi cilvēki dzīvo savās sāpēs un nevar atrast veidu, kā tikt no tā ārā. Kad uzzināju, kas man kait, es jutos atvieglota, jo beidzot zināju pret ko man ir jācīnās. Katru gadu Latvijā konstatē ap 600 laimboreliozes slimnieku, tomēr tie ir tikai atklātie gadījumi. Cik daudzi vēl ir tādi - ar nenosakāmas izcelsmes klīnisku depresiju (kas var novest pie letāla iznākuma - suicīdi), roku rokā ar dažāda veida neirozēm, muskuļu atrofiju, artrītiem, nenosakāmiem iekaisumiem, utt.?! Ja vienīgais, ko šādos gadījumos iesaka ir psihologs, psihoterapeits vai ķīmiskās zāles uz mūžu, neizklausās iedvesmojoši turpināt šādu dzīvi. Protams, kā atbalsta terapija katram Laima slimības slimniekam ir nepieciešams psihoemocionāls atbalsts. Ja godīgi, neredzu šeit atšķirību no COVID 19 pacientiem. Kā atbalsta terapija var būt psihoterapija, bet šis speciālists noteikti neizārstēs Laima slimību un COVID 19, tāpēc par to ir jārunā. Cilvēkiem, protams, labāk patīk nosklusēt šādas lietas. Tomēr, kurš gan cits var stiprināt tos, kuri vēl nav uzkāpuši uz atveseļošanās ceļa?! Iedrošināt tos, kuriem zūd motivācija cīnīties ar sekām?! Nav jārunā par sāpēm, tās ir visiem. Varam parādīt ceļu no tā ārā.
Kā Laimas slimība ir ietekmējusi tavu dzīvi?
Varu teikt, ka slimība manas mākslas izpausmes un profesionālo darbību ietekmējusi pozitīvi. Tā kā nebiju spējīga skraidīt apkārt un atrasties lielos pūļos, man bija daudz laika sev un mākslai. Rezultātā mana māksla ir autentiska un pārliecinoša, nedaudz arhaiska, bet ar enerģētisko piesātinājumu. Tas noteikti ir tāpēc, ka man bija laiks, ko veltīt savai garīgajai dzīvei. Caur mākslu es varēju socializēties ar apkārtējo pasauli, ko fiziski īsti nevarēju. Vai es būtu paveikusi kaut ko vairāk, ja man nebūtu šī slimība?! Es domāju, ka nē. Tieši otrādi. Ja runājam par emocijām, tad manas veselības problēmas, protams, manu emocionālo stāvokli padarīja sakāpinātu. Lai gan tajos brīžos, kad bija tas vārdos neaprakstāmais nogurums, tad es vispār neko nejutu. Tajos brīžos nebija nekādu emociju. Kaifs bija no mākslas procesa, utopiskām idejām un zinātniekiem, baņķieriem draugiem, kuri mīlēja šo abstrakto un iluzoro mākslu, ko es radīju!
Ko tu darīji tajos brīžos, kad ir sajūta - esi nonācis dziļā bedrē?
Mākslai, kad ar to darbojies, ir ģeniāls spēks. Bieži pieķēru sevi pie domas - bet ja nu tā būs vienmēr, tāds labils stāvoklis - kaifs par padarīto un 14 - 16 stundas miega dienā. Es mācījos gulēt un neko nedarīt. Es vispār esmu tāds dragreisa cilvēks. Man patīk darīt daudz, lielos apjomos un ātri. Toreiz sapratu, ka visums mani māca gulēt. Es to pieņēmu. Centos sevi nespiest vēl vairāk pie zemes ar sevis šaustīšanu par to, ka neko nevaru. Uz situāciju skatījos citādi – tā ir mana mācību stunda, jāpiebremzē, jāsamazina prasības pret sevi un citiem. Acīmredzot, man lietas jādara lēnāk, pārdomātāk. To gliemeža gaitu, varēju izturēt tikai katarses dēļ, ko deva māksla. Tāds mūžīgās laimes stāvoklis. Šajā gadījumā pat ķermenis paliek otrajā plānā, jo ir taču māksla jātaisa! Nonācu pie secinājuma, ka mākslai ir liela ietekme uz cilvēka atveseļošanos. Un es runāju tieši par procesu nevis psiholoģiskām pārrunām par mākslu. Ja pats darbojies, tu aizmirsti par to, ka fiziski slikti jūties. Tu vairs nedomā par sāpēm, bet par to, ko tūliņ radīsi. Tu kļūsti par radītāju.
Ilgstošas veselības problēmas, kuras ietekmē cilvēka socializēšanos, var iespaidot arī attiecības ar līdzcilvēkiem. Daļa cilvēku stāsta, ka tuvinieki pat līdz galam netic, ka cilvēks ir slims, jo vizuāli viņš izskatās vesels. Īpaši, ja viņš ir pozitīvi noskaņots, smaida un katrā sarunas brīdī nevaid par savu pašsajūtu, tad rodas mānīgs priekšstats, ka slimība nerada nekādu iespaidu uz dzīvi.
Jā, ir bijuši tādi brīži, kad mani nesaprot. Tas vairāk saistīts ar akadēmisko vidi. Viņi jau nezināja, kas patiesībā ar mani notiek, jo es nestāstīju. Es taču nevarēju teikt, lai man eksāmenā ieliek četrinieku, jo jūtos pavisam slikti. Mani draugi un ģimene vienmēr bija rokas stiepiena attālumā, galvenais, ka viņi manī neredzēja slimo, bezpalīdzīgo, vaidošo, nespēcīgo jauno būtni, tieši otrādi - enerģētisko, emocionālo un radošo personību. Viņi redzēja, cik daudz naudas iztērēju, staigājot pie ārstiem, meklējot atbildes un risinājumus labākai pašsajūtai. Viņi redzēja četru ciparu skaitļus, kurus tērēju veselībai mēnesī, tas bija pārliecinošs faktors par problēmas esamību. Ja cilvēks ir gatavs šķirties no tik ievērojamiem līdzekļiem, tad taču jābūt skaidram, ka pie ārstiem nestaigā uzmanības trūkuma dēļ vai aiz neko darīt.
Vai saskāries arī ar tādiem subjektīvus vērtējumus kā, piemēram: “tu taču esi jauna, analīzes jau nav nemaz tik sliktas, tādas ir katram otrajam un tie simptomi, par kuriem runā, tie ir tikai stresa un mūsdienu ātrā dzīvestempa sekas”?
Jā. Zini, kad man šīs frāzes sāka teikt, tad jautāju: “Kur tieši man var būt stress, ja es tikai ēdu, guļu un gleznoju." Daudz kas dzirdēts...
Tas, ka stresam ir liela ietekme uz cilvēka veselību, ir fakts, taču, manuprāt, nepazīstot cilvēku, pieturēties pie subjektīva vispārinājuma, ir pārdroši. Tas cilvēku var novest pie izmisuma.
Jā. Tu iznāc no tā kabineta tāds apstulbis. Ar plānāku maciņu un bez lielākas skaidrības, kur meklēt reālu palīdzību, lai justos labāk. Tad, kad man atklāja Laimas slimību – 2019.gada oktobrī – man bija sajūta, ka vezums man no muguras ir novēlies. Beidzot varēšu būt brīva un justies labi, jo beidzot es zināju, ar ko man ir jācīnās. Manuprāt, neziņa ir smaga nasta jebkurā dzīves jomā. Neziņa burtiski spēj nogalināt. Līdz ko tu pazīsti savu ienaidnieku, tu vari meklēt līdzekļus, kā ar viņu cīnīties vai arī sadzīvot. Laimas slimība, manuprāt, ir daudz biežāk sastopama un to ir grūtāk konstatēt kā pieņmets domāt. Nevienam cilvēkam nevajadzētu apstāties pie subjektīviem vērtējumiem, ja viņš jūt simptomātiku un zina, ka ar viņa organismu kaut kas nav kārtībā. Mēs paši esam labākie sava ķermeņa izpratēji, neviens medicīnas pārstāvis nejutīs mani labāk kā es pati. Uzticēties sev, tas ir noderīgi! Vēl noteikti vajadzētu atrast vienu dakteri, kam uzticēties, lai vinš palīdz nonākt pie vēlamā un iespējamā rezultāta. Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka ārstējot hronisku Laimas slimību, ir jābūt vispusējai pieejai. Illgstoši dzivojot ar neārstētu infekciju, var būt ietekmētas vairākas vai pat visas organisma sistēmas, tāpēc vienas brīnumtabletītes, kas palīdzēs justies labāk, nav. Bet Latvijā ir viedi dakteri, kuri paslēpušies savās laboratorijās, veic savus pētījumus un skenē savus klientus kā ar rengenu (redz viņiem cauri šūnu līmenī). Respektīvi, man izdevās atrast vienu, kurš var palīdzēt, citiem arī viņu rekomendēju!
Jau minēji, ka māksla ir tā, kas tev ir palīdzējusi pārvarēt negatīvos aspektus, kurus rada ilgstošas veselības problēmas. Šobrīd tu strādā pie projekta – mākslas meistarklašu aplikācijas Laimas slimības slimniekiem izstrādes. Pastāsti par to!
Pirms kāda laika sāku veidot aplikāciju, kurā būs pieejamas mākslas nodarbības Laimas slimības slimniekiem. Pa ceļam esmu izveidojusi sociālo uzņēmumu “Emociju laboratorija” - www.emotionlaborg.com, kurā pieejamas terapeitiskās mākslas meistarklases ne tikai Laimas slimības skartajiem, bet ikvienam, kuram ir svarīga mentālās veselības stabilitāte un personības pašizaugsme. Šajā aplikācijā būs pieejamas video meistarklases, attālinātas zoom tikšanās, kā arī iespēja piedalīties domubiedru grupās. Strādājot pie aplikācijas izstrādes, sapratu, ka tas ir sarežģītāk nekā biju iedomājusies, tāpēc iesaistījos sociālās uzņēmējdarbības akseletorā NEWDOOR. Rezultātā no aplikācijas izstrādes esmu nonākusi līdz platformas izstrādei. Tā būs digitāla platforma, kur būs pieejamas manis iecerētās nodarbības. Ceru, ka tuvākā pusgada laikā viss būs gatavs. Šīs idejas mērķis ir dot cilvēkiem iespēju ieraudzīt savus talantus arī tajā stāvoklī, kad fiziski varbūt daudz kas šķiet neiespējams. Došu rīkus, kā gleznot, veidot tā, lai izdotos patīkami. Lai viņi būtu apmierināti ar rezultātu un gūtu no tā prieku. Cilvēkiem, kuri lgstoši jūtas fiziski neveseli, sāk zust dzīvesprieks, jo šķiet, ka neko nevar, neko negrib. Krīzes brīžos vispār tikai iespējams paēst, nomazgāties un gulēt. Tas, protams, ne līdzcilvēkiem, ne arī pašam neparāda, cik esi interesants un brīnišķīgs cilvēks. Radot un atklājot sevī talantus, cilvēkos parādās dzīvesprieks. Ir citas tēmas, par kurām parunāt ar tuviniekiem. Tas noteikti palīdz justies labāk. Izaugsmes nodarbības būs pielāgotas tā, lai cilvēks var darboties dažādās pašsajūtas fāzēs, pat guļus. Mans mērķis ir dot rīkus, kas palīdz atklāt savus iekšējos talantus. Nodarbības ir pielāgotas katra individuālajām spējām un varēšanai.
Kāds ir tavs ieteikums tiem, kas jau ilgstoši cīnās par labāku veselības stāvokli?
Meklējiet atbalstu! Meklējiet mentoru, kurš palīdzēs tikt tam cauri! Iespējams tie nebūs radinieki, jo patiesībā radinieki to nemaz nevar izturēt. Viņi jau tā ar jums ir visu laiku. Man apkārt bija ļoti labi cilvēki – mani tuvākie draugi un ģimenes locekļi. Viņi vienmēr bija ar mani, kad man tas bija vajadzīgs, un vienmēr mani uzklausīja un atbalstīja. Mamma vispār manī pat stundām klausījās. Nesaprotu, kā viņa to varēja izturēt (smejas). Tāpēc mans novēlējums tiešām ir meklēt mentoru vai terapeitu, kurš palīdzētu tikt cauri saasinājuma brīžiem. Vai tieši otrādi – tad, kad ir ļoti grūti, apstājieties un izgulieties! Pēc brīža saņemties un tikt ārā no gultas, un sākt no jauna, zvaniet mentoram un lūdziet palīdzību! Dažkārt tā vienkārši var būt uzklaisīšana, citreiz padoms, ko vēl varētu darīt, lai atrastu savu atveseļošanās ceļu.
Video: https://www.youtube.com/watch?v=OrRSgtPxfwk&ab_channel=Laimasslim%C4%ABbasslimniekubiedr%C4%ABba
ATRUNA
Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.
Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!