Ar diplomdarba autora Arvja Rasmaņa piekrišanu, publicējam
viņa diplomdarbu par Boreliozes neiropsihiatriskajiem
aspektiem.
Kopsavilkums:
Laimas slimība ir
multifaktoriāla sistēmiska saslimšana, kas pacientam var radīt
novājinošu stāvokli dažādās orgānu grupās atkarībā no individuāla
trofisma. Neiropsihiatriskie aspekti Laimas slimībai ir maz pētīti
Latvijā. Ir svarīgi apzināt plašo neiropsihiatrisko simptomu
spektru, lai izprastu šīs saslimšanas norisi
Latvijā.
Ērce ir zirnekļveidīgais, nevis kā
ierasts to saukt par insektu jeb kukaini. Pēc viena no Latvijā izmantotiem
iedalījumiem šie dzīvnieki pieder posmkāju (Arthropoda) tipa helicerātu
(Chelicerata) klases ērču (Acari) apakšklasei.
Ērces ir visos
kontinentos, ieskaitot Antarktīdu.
Latvijā ir vairāki
tūkstoši ērču sugu. Tās ir gan augēdāji, gan trūdēdāji, gan parazīti un
plēsoņas.
Cilvēkam bīstamas ir tikai trīs
sugas – suņa ērce, taigas ērce un ornamentētā pļavērce, kuras pārnes
dažādus slimību ierosinātājus. Cilvēkā parazitē arī kašķa ērce un matu
folikulērce, taču tās slimību ierosinātājus nepārnes. Dzīvniekiem bīstamo
ērču skaits ir ievērojami lielāks.
Latvijā ir zināmas astoņas
ganībērču Ixodes ģints sugas.
Divas ganībērces – suņa ērce Ixodes
ricinus un taigas ērce Ixodes
persulcatus ir galvenās dažādu slimību ierosinātāju pārnesējas
dzīvniekiem un cilvēkiem. Pārējās sešas ganībērču sugas galvenokārt sūc
asinis putniem un zīdītājiem, tajā skaitā arī sikspārņiem.
Ornamentētā pļavērce Dermacentor
reticulatus pēdējos gados ir strauji izplatījusies. Tā ir dienvidniece, kas pielāgojusies mūsu klimatiskajiem apstākļiem.
Raibkāju pļavērce Hyalomma scupense konstatēta tikai vienu reizi.
Šīs ērces pārnes tos pašus slimību ierosinātājus kā Ixodes ģints
ērces. Ērces
barojas uz visiem siltasiņu dzīvniekiem.
Ērču attīstības cikls parasti ilgst
divus gadus. Attīstība ietver četras stadijas: ola, kāpurs, nimfa,
pieaudzis dzīvnieks jeb imago. Ērcēm asins sūkšana ir nepieciešama, lai
izdzīvotu un no vienas attīstības stadijas pārietu nākamajā. Mātītes
asinis sūc trīs reizes, tēviņi – divas. Pieauguši tēviņi asinis nesūc, bet
tikai apaugļo mātītes.
Ērces pārnēsā ne tikai ērču encefalīta vīrusus un
Laimas boreliozes baktērijas Borrelia
burgdorferi (vairākus genotipus), bet arī retākus ierosinātājus - ērlihiozes baktērijas Erlichia sp., Q-drudža
baktērijas Coxiella burnetii,
babesiozes mikrosporīdijas Babesia sp., vienšūņus Theileria sp., baktēriju
Anaplasma phagocytophilum, tularēmijas baktēriju Francisella
tularensis.
Cilvēkus apdraudošās ērces, kad nav
piesūkušās upurim, savu dzīvi pavada augsnē un zemsedzē. Kāpuri barojas
galvenokārt ar sīkajiem zīdītājiem – strupastēm, ežiem, zaķiem u.c. un
sastopami galvenokārt augsnē, cilvēkam piesūcas reti. Nimfas un pieaugušās
ērces izvēlas lielākus dzīvniekus un cilvēku. Pieaugušās ērces, gaidot
barības objektu, augājā uzturas līdz apmēram 50 cm augstumam (reti augstāk).
Ērces ir aukstumizturīgas. Tās
sastingušas ziemo augsnē un zemsedzē. Ja gaisa temperatūra ir -20 °C, tad
augsnē tikai daži grādi zem nulles. Rudenī pirms ziemošanas ērču ķermenī
izveidojas savdabīgs bioantifrīzs, kas traucē sasalt un pārvērsties ledū
to ķermeņa šķidrumam.
Cilvēkus apdraudēt spējīgajām ērcēm
atmoda no ziemas miera var sākties, kad apkārtējās vides temperatūra
pārsniedz +4 °C, savukārt meklēt kārtējās sezonas pirmo barību tās sāk
tad, kad temperatūra sasniedz jau vismaz +5–7 °C.
Lielākais ērču aktivitātes laiks ir no aprīļa līdz
septembrim. Ja
meteoroloģiskie apstākļi ir piemēroti, ērces mēdz ne vien agri mosties,
bet arī vēlu doties ziemot. Klimatam pasiltinoties ērču aktivitātes
periods pagarinās, cilvēkam tās var piesūkties arī vēlā rudenī vai agrā
pavasarī un pat ziemas mēnešos.
Ērces sastopamas visos sauszemes biotopos.
Vislielākā varbūtība sastapt ērces ir aizaugušos lapu koku un jauktos
mežos. Mazāka iespējamība sastapt ērces ir sausos priežu mežos. Reti tās
sastopamas jūrmalas kāpās, purvos, apdzīvotu vietu pļautos zālājos, lauksaimniecības
zemēs – labības laukos, ganībās. Galvenie faktori, kas labvēlīgi ērcēm ir
bieza zemsedze, kūlas uzkrāšanās, aizaugšana ar krūmiem, savvaļas
dzīvnieku klātbūtne.
Latvijā ērces pēta
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR”
Pārtikas un vides izmeklējumu laboratorijas Parazitoloģijas nodaļas pētnieki.
Pētījuma mērķis ir noskaidrot vietējo un ievesto ērču sugu sastāvu, izplatību
un ērču pārnesto slimību ierosinātāju sastopamību. Ērču sugas var atšķirt tikai speciālists.
Fotogrāfijā - tipisks ērču biotops - aizaugusi mežmala ar meža
ceļu, kur visvairāk mīt ērces.
Materiāls
tapis sadarbībā ar Latvijas Entomoloģijas
biedrības pārstāvi, entomologu Voldemāru Spuņģi.