Arvja Rasmaņa diplomdarbs - Boreliozes neiropsihiatriskie aspekti

Lasīt tālāk »

FAKTI PAR ĒRCĒM

• Ērce ir zirnekļveidīgais, nevis kā ierasts to saukt par insektu jeb kukaini. Pēc viena no Latvijā izmantotiem iedalījumiem šie dzīvnieki pieder posmkāju (Arthropoda) tipa helicerātu (Chelicerata) klases ērču (Acari) apakšklasei.
• Ērces ir visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu.
• Latvijā ir vairāki tūkstoši ērču sugu. Tās ir gan augēdāji, gan trūdēdāji, gan parazīti un plēsoņas.

• Cilvēkam bīstamas ir tikai trīs sugas – suņa ērce, taigas ērce un ornamentētā pļavērce, kuras pārnes dažādus slimību ierosinātājus. Cilvēkā parazitē arī kašķa ērce un matu folikulērce, taču tās slimību ierosinātājus nepārnes. Dzīvniekiem bīstamo ērču skaits ir ievērojami lielāks.
• Latvijā ir zināmas astoņas ganībērču Ixodes ģints sugas. Divas ganībērces – suņa ērce Ixodes ricinus un taigas ērce Ixodes persulcatus ir galvenās dažādu slimību ierosinātāju pārnesējas dzīvniekiem un cilvēkiem. Pārējās sešas ganībērču sugas galvenokārt sūc asinis putniem un zīdītājiem, tajā skaitā arī sikspārņiem.
• Ornamentētā pļavērce Dermacentor reticulatus pēdējos gados ir strauji izplatījusies. Tā ir dienvidniece, kas pielāgojusies mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Raibkāju pļavērce Hyalomma scupense konstatēta tikai vienu reizi. Šīs ērces pārnes tos pašus slimību ierosinātājus kā Ixodes ģints ērces. Ērces barojas uz visiem siltasiņu dzīvniekiem.
• Ērču attīstības cikls parasti ilgst divus gadus. Attīstība ietver četras stadijas: ola, kāpurs, nimfa, pieaudzis dzīvnieks jeb imago. Ērcēm asins sūkšana ir nepieciešama, lai izdzīvotu un no vienas attīstības stadijas pārietu nākamajā. Mātītes asinis sūc trīs reizes, tēviņi – divas. Pieauguši tēviņi asinis nesūc, bet tikai apaugļo mātītes.
• Ērces pārnēsā ne tikai ērču encefalīta vīrusus un Laimas boreliozes baktērijas Borrelia burgdorferi (vairākus genotipus), bet arī retākus ierosinātājus - ērlihiozes  baktērijas Erlichia sp., Q-drudža baktērijas Coxiella burnetii, babesiozes mikrosporīdijas Babesia sp., vienšūņus Theileria sp., baktēriju Anaplasma phagocytophilum, tularēmijas baktēriju Francisella tularensis.
• Cilvēkus apdraudošās ērces, kad nav piesūkušās upurim, savu dzīvi pavada augsnē un zemsedzē. Kāpuri barojas galvenokārt ar sīkajiem zīdītājiem – strupastēm, ežiem, zaķiem u.c. un sastopami galvenokārt augsnē, cilvēkam piesūcas reti. Nimfas un pieaugušās ērces izvēlas lielākus dzīvniekus un cilvēku. Pieaugušās ērces, gaidot barības objektu, augājā uzturas līdz apmēram 50 cm augstumam (reti augstāk).
• Ērces ir aukstumizturīgas. Tās sastingušas ziemo augsnē un zemsedzē. Ja gaisa temperatūra ir -20 °C, tad augsnē tikai daži grādi zem nulles. Rudenī pirms ziemošanas ērču ķermenī izveidojas savdabīgs bioantifrīzs, kas traucē sasalt un pārvērsties ledū to ķermeņa šķidrumam.
• Cilvēkus apdraudēt spējīgajām ērcēm atmoda no ziemas miera var sākties, kad apkārtējās vides temperatūra pārsniedz +4 °C, savukārt meklēt kārtējās sezonas pirmo barību tās sāk tad, kad temperatūra sasniedz jau vismaz +5–7 °C. 
• Lielākais ērču aktivitātes laiks ir no aprīļa līdz septembrim. Ja meteoroloģiskie apstākļi ir piemēroti, ērces mēdz ne vien agri mosties, bet arī vēlu doties ziemot. Klimatam pasiltinoties ērču aktivitātes periods pagarinās, cilvēkam tās var piesūkties arī vēlā rudenī vai agrā pavasarī un pat ziemas mēnešos.
• Ērces sastopamas visos sauszemes biotopos. Vislielākā varbūtība sastapt ērces ir aizaugušos lapu koku un jauktos mežos. Mazāka iespējamība sastapt ērces ir sausos priežu mežos. Reti tās sastopamas jūrmalas kāpās, purvos, apdzīvotu vietu pļautos zālājos, lauksaimniecības zemēs – labības laukos, ganībās. Galvenie faktori, kas labvēlīgi ērcēm ir bieza zemsedze, kūlas uzkrāšanās, aizaugšana ar krūmiem, savvaļas dzīvnieku klātbūtne.
• Latvijā ērces pēta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Pārtikas un vides izmeklējumu laboratorijas Parazitoloģijas nodaļas pētnieki. Pētījuma mērķis ir noskaidrot vietējo un ievesto ērču sugu sastāvu, izplatību un ērču pārnesto slimību ierosinātāju sastopamību. Ērču sugas var atšķirt tikai speciālists.

Fotogrāfijā - tipisks ērču biotops - aizaugusi mežmala ar meža ceļu, kur visvairāk mīt ērces.

Materiāls tapis sadarbībā ar Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvi, entomologu Voldemāru Spuņģi.