Inetas Orlovas pieredzes stāsts

“Piekritu Laimas slimības slimnieku biedrības aicinājumam dalīties ar savu pieredzi par Laimas slimību, jo tādu bezcerības, neaizsargātības un vienaldzības attieksmi saistībā ar slimību nebiju līdz tam izjutusi.

---

2018. gada augusta sākumā (kad Latvija baudīja karstu laiku) jutos tā, it kā būtu saslimusi ar gripu: drudzis, locītavu sāpes u.c. Pēc nedēļas uz kājas parādījās zili lillā pleķis, kas izskatījās pēc “rozes”, tā arī nodomāju, jo ērce 2018. gadā piesūkusies nebija (toties atcerējos, ka 2017. gada rudenī bija gan). Vēl pēc dažām dienām sāka sāpēt auss un neiroloģiska rakstura sāpes plecā. Devos pie neirologa. Izrakstīja pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus. Nākamajā dienā sākas nātrene, visa ķermeņa tirpšana, ādas bezjūtība, tūska un ļoti stipras migrējošas sāpes mugurā, kas naktī neļāva iemigt vispār. Devos ātri pie terapeita, nodevu analīzes, veicu muguras datortomogrāfiju. Paldies dakterei, ka lika nodod apstprinošu testu uz Borrelia, kas bija apstiprinošs. Terapeits nopūtās, izrakstīja antibiotikas un ieteica meklēt infektologu. Bet izrādījās, ka tas augusta mēnesī nav iespējams! Infektoloģijas centrā man piedāvāja 28. novembrī. Ātrākais maksas pieraksts bija pēc nedēļas privātā medicīnas iestādē. Daktere īsti nesaprata, kādēļ ierados, jo antibiotikas jau dzeru. Tajā brīdī nezināju, kas provocē manas neizturamas sāpes un tirpšanu, tādēļ jautāju, vai nav jādzer papildus kādas zāles, lai mazinātu šīs sajūtas. Daktere atbildēja, ka pa šiem gadiem nav dzirdējūsi, ka no Laimas var būt migrējošas sāpes, ķermeņa bezjūtība un ieteica meklēt neirologu. Teicu, ka man tā sāp, ka nevaru gaidīt atkal rindu pie nākamā speciālista, ieteica braukt uz Infektoloģijas centru, uz uzņemšanas nodaļu. Tā arī darīju. Tur uzņemšanas centra darbinieces korī sāka smieties, kā es iedomājos ar Laimas diagnozi traucēt: ""Ejiet taču pie neirologa, bet labāk pie psihiatra!” Centos stāstīt par savām sūdzībām, ka sāpes ir neizturamas, ka gribu iegūt informāciju par šo saslimšanu, ka infektologs ieteica atbraukt, bet nicinoša attieksme turpinājās.  Kāda rezidente apžēlojās un piekrita apskatīt mani. Pēc apskates nolēma mani transportēt uz Austrumu klīniskās slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Tur sagaidīju rezidentu – neirologu. Daktere laipni, līdzjūtīgi, cik viņai atļāva laiks, izrakstīja pretsāpju medikamentus, teica, ka ar Laimas saslimšanu viņai pieredze vēl nav, cik viņa zin, jāarstējās ilgi, bet kā tieši, lai meklēju iespēju tikt pie profesora. Atradu iespēju, tiku, atkal smaga nopūta un līdzjūtīgs ieteikums – mēģināt sadzīvot.

Kopš saslimšanas ar Laimas slimību nezinu, kas ir normāls miegs, aizmirsu, kā ir, kad nesāp locekļi, it sevišķi nakts stundās gūžas sāpes. Tirpst visas ķermeņa daļas pēc kārtas, nejūtīgs pat mēles gals. Līdzsvara traucējumi kāpjot pa kapnēm augšā. Galvas reiboņi un citi nepatīkami simptomi. Bet mācos sadzīvot! Un izglītoties, meklējot informāciju par Laimas slimību pati. Netīšām Facebook atradu Laimas slimības slimnieku atbalsta grupu. Reāla palīdzība! Atradu ļoti daudz vērtīgas informācijas. Laikam, galvenais, bija saprast, ka neesi viens. Ceru, ka jaunizvedotai Laimas slimības slimnieku biedrībai, ar biedru atbalstu, izdosies panākt sadarbību ar ārstniecības iestādēm un personālu.”

Nav komentāru

Komentēt