Aelitas Naumanes pieredzes stāsts

“Kādus septiņus astoņus gadus atpakaļ jutu, ka nestrādā kreisā kāja, zūd sajūta kājas muskulī. Ik pa laikam bija dažādi dīvaini simptomi. Tā laika ģimenes ārste teica, ka to visu izgudroju. Apgalvoja, ka viss saistīts ar manu darbu, strādāju specializētajā skolā, pārāk liels stress. Kad man bija 46 gadi kā iemeslu minēja sieviešu hormonālās izmaiņas. Visu saistīja ar estrogēna trūkumu, pārslodzi un emocionālu sabrukumu. Simptomu buķete kļuva arvien krāsaināka – galvas reiboņi, džinkstēšana, lauza kaulus, regulāri paklupu, sāka neklausīt kājas. Nevarēju vairs izkāpt no gultas.

Tā kā veiktie izmeklējumi neko ārkārtēju neuzrādīja ģimenes ārste spītīgi turējās pie tā, ka visa vaina ir galvā, pati sev meklējot vainas. Pirms aptuveni trīs gadiem man sapampa viena kāja, pēc tam otra. Ap to laiku nomainīju ģimenes ārsti. Paldies Dievam, ka tā! Nokļuvu pie dakteres Inas Mortukānes, kura, manī ieklausoties un balstoties uz savu pieredzi, veica pārbaudes uz Laimas slimību. Analīzes apstiprināja, ka tik tiešām sirgstu ar šo briesmīgo slimību. Un, jā, tā tik tiešām ir briesmīga kaite, kura sabojājusi manu dzīves kvalitāti. Turpmāk man veicās ar speciālistiem, pie kuriem nokļuvu, jo viņiem bija izpratne par Laimas slimību un interese izprast manu veselības stāvokli, kā arī atrast veidu, kā man palīdzēt. Esmu pateicīga traumatologam dr. Zolmanim, reimatoloģei dr. Ābelītei un neiroloģei dr. Barinovai. Man diagnosticēja arī sinovītu, reaktīvu artrītu un polineiropātiju. Ilgstošā iekaisuma dēļ man ļima kājas, nevarēju paiet. Bija nenormāls reibonis, it kā visu laiku būtu vieglā reibumā, problēmas ar sirdi, mocīja slikta dūša, nevarēju ievilkt elpu, bija drausmīgas sāpes, strauji pasliktinājās redze. Ik pa laikam piedzīvoju panikas lēkmes. Izteiktākas tās bija laikā pirms zināju savu diagnozi, jo tā kā nesaņēmu atbalstu no savas pirmās ģimenes ārstes, bet gan regulāri dzirdēju, ka to visu izdomāju, tik tiešām sāka likties, ka varbūt jūku prātā. Trīs gadus intensīvi ārstējos un mana pašsajūta kopumā ir uzlabojusies, ir mazinājušies reiboņi un džinkstēšana, tomēr ir pasliktinājies stāvoklis ar muskuļiem. Vismaz reizi gadā ir saasinājums, izteikti tas ir rudenī. Tad esmu spiesta uz aptuveni mēnesi ņemt slimības lapu. Esmu pateicīga, ka man darbā ir tik brīnišķīga un profesionāla vadības komanda, bez viņiem strādāšana būtu daudz sarežģītāka. Esmu samazinājusi slodzi darbā, pildu tikai direktores pienākumus, vairs nemācu. Agrāk biju ļoti sportiska, skolā pasniedzu arī ritmiku, taču vienā brīdī sapratu, ka to vairs nespēju, jo nevaru pat kājās nostāvēt. Vienīgās sportiskās aktivitātes, ko šobrīd varu un drīkstu veikt, ir staigāšana.

Ja kāds man šo visu stāstītu, man būtu grūti noticēt, ka tā vispār var būt. Par Laimas slimību sākotnēji pat aizdomāties nevarēju, jo man nebija ne pleķa, ne arī ērci manīju. Ja būtu noticējusi savai iepriekšējai ģimenes ārstei un nebūtu nonākusi pie savas esošās dakteres, tad vispār nezinu, kas ar mani būtu – visticamāk vai nu pagalam vai arī ratiņkrēslā. Daloties ar savu pieredzi, esmu izglābusi vēl četrus cilvēkus. Viena paziņa pat izmeklējās smalkā un dārgā klīnikā, bet arī tur neviens neaizdomājās par Laimas slimību. Vēl vienai paziņai ērce iekoda vasarā, taču pleķis parādījās tikai tagad. Šī slimība ir daudz vairāk izplatīta nekā ieprasts par to domāt. Turklāt daļai cilvēku tā kļūst hroniska un rada dažādas neatgriezeniskas komplikācijas. Jāatzīst, ka viss piedzīvotais un esošais veselības stāvoklis radījis fobiju no ērcēm – nespēju aiziet uz mežu, kā arī piemējas dārzā veicam dažādus aizsardzības pasākumus, lai mazinātu manu satraukumu un radītu nelabvēlīgu vidi ērcēm.

Šobrīd saistībā ar Laimas slimību man ir piešķirta 3.grupas invaliditāte, jo šī kaite būtiski ietekmējusi manu funkcionalitāti un radījusi neatgriezeniskus veselības bojājumus. Apzinos, ka turpmāko dzīvi man nāksies sadzīvot ar dažādiem simptomiem, tomēr neesmu padevusies un centīšos uzlabot pašsajūtu, cik vien tas ir iespējams. Citiem cilvēkiem, kuri ilgstoši mokās ar neskaidrām veselības problēmām, iesaku laikus meklēt dakteri, kas ieklausās nevis uzskata par hipohondriķi, kā arī pašiem meklēt atbildes, akli neuzticoties pieņēmumiem. Neviens nevar zināt pilnīgi visu, arī ārsti – nē, taču ikviens par iedziļināties un meklēt atbildes. Un kas meklē, tas šīs atbildes atrod! Veselību visiem!”

ATRUNA

Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.

Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!

2 komentāri - Aelitas Naumanes pieredzes stāsts

Komentēt