Lolitas Degutes pieredzes stāsts

“Mana pieredze ar ērču izraisītām sekām sākās tālajā 1998. gadā. Tā gada oktobrī pamanīju ērci uz rokas pēc pastaigas pa mežu. Tā kā nebiju potējusies, tad nolēmu doties uz slimnīcu, lai saņemtu imūnglobulīna poti, ko tajā laikā vēl veica. Tagad to vairs neveic, cik zinu, sliktu blakusefektu dēļ, arī letālu. Un tā mans stāsts sākās.....

Dažas dienas pēc potes sajutos slima un bez spēka, arī neliela temperatūra bija. Tā kā biju jauna, gadi 29, un ar ģimeni, mazu meitiņu, uztvēru to kā nieku. Tad palika labi un vēl pēc kādām divām nedēļām kādā vakarā sajutu, ka smoku nost, vēru visus logus vaļā, bet nekas nelīdzēja. Sākās trīce - no bailēm, no sasprindzinājuma. Neatliekamās medicīnas dienesta brigādes ārsti uzskatīja, ka esmu piekususi un jāatpūšas, iepotēja kaut ko nomierinošu. Pēc kāda laika jutu biežas problēmas ar vēderu, atkārtojās smakšana. Pie tā visa sāka pievienoties stipras sāpes galvas pakauša daļā, tik stipras, ka nespēju galvu pacelt, galvu noturēt un nežēlīgas caurejas. Un sakās slimnīcu un dakteru karuselis. Visur kur stāstīju par ērci par pilnu to neņēma vai uzskatīja, ka par daudz laika jau pagājis. Analīzes uz to neņēma. Vienīgi dakteris neiroķirurgs Puriņš uzskatīja, ka pie vainas ir ērce vai saņemtā pote. Cik varēja, tik viņš man palīdzēja, skaloja visu ārā ar sistēmām, stiprināja organismu. Ir ļoti šausmīgi to visu atcerēties, jo pat slimnīcā esot bija brīžiem tik slikti, kad neko vairs neredzi, nesaproti. Sākās minējumi, ka pie vainas kakla daļas spondiloze, ka pārslodze,  nogurums. Neskaitāmi dakteri, kopumā kādi 30-35, ar saviem viedokļiem un pārsvarā, ka "somatoformi traucējumi". Tas bija līdz ārprātam!!! Palika aizvien sliktāk, no gultas nebija iespējams piecelties. Kad cēlos, viss gāja uz riņķi. Paiet grūti, knapi soļus varēju paspert. Vēders visu laiku sāpēja. Bet mājās maza meitiņa un vīrs, un studijas... Es toreiz domāju, ka tās ir beigas, jo neviens nevar palīdzēt. Imunologs, tajā laikā dakteris Tirāns, uzreiz pateica-ērce vai pote. Nodevu Gulbju laboratorijā analīzes, kur uzrādījās IGG Laimas slimībai paaugstināts. Kad biju kādā no slimnīcām, manas analīzes tika nosūtītas uz Infekcijas slimnīcu. Izrakstīja no slimnīcas un aizmirsa informēt par rezultātiem. Arī es pati tādā stāvoklī, neatcerējos. Tad mana mamma aizbrauca uz Infekcijas slimnīcu, kur viņai paskaidroja analīžu rezultātu: izskatās, ka ir izslimota Laimas slimība. Atceros, sēdēt nevarēju, jo ļoti sāpēja galva, tik ļoti, ka turēju to savās rokās. Un protams, šādi dzīvojot, bezcerībā, iestājās arī kādi simptomi no depresijas, jo ceļu vairs neredzēju. Ir saglabājušies arī pieraksti no tiem laikiem, zīmējumi, kuros lūdzu, lai varētu dzīvot un būt vesela. Un tā pagāja divi gadi, lielās mocībās. Lēnām, pavisam lēnām kļuva labāk - gāju ārā, kustējos, sportoju un tad atkal sliktāki periodi. Protams, darbu zaudēju... Pēc 2.5 gadu pauzes sāku meklēt darbu.....Galva vēl sāpēja, bet ne vairs visu laiku...bieži gan, bet tomēr bija mirkļi, kad vairs nesāpēja. Kuņģa, zarnu problēmas saglabājās ik pa brīdim. Arī tagad vēl analīzēs rādās paaugstināts IGG uz Laimas slimību un ērču encefalītu. Visus šos gadus esmu pati cīnījusies par savu veselību. Un nezinu, kas notiek manā organismā tagad, bet biju tik laimīga, kad varēju vēl dzemdēt vēl vienu meitiņu. Tā bija laime. Jo toreiz, kad biju tik slima,  es domāju, ka mana dzīve beigusies. Tas, kas pa šiem gadiem mani traucē: ļoti nepatīk spilgta gaisma, spilgta saule. Saulē uzturos, man patīk jūra, saule, smiltis. Bet, ja ir karsts un bezgaiss, man kļūst slikti. Ļoti bieži ir krampji pēdās. Mēdz tā kā pazust redze "uz pusi", pusi redzu, pusi nē kādu brīdi, tad atiet.

Cik daudz ir lasīts, cik daudz ir zināms no medicīnas! Varētu būt bezdiploma daktere. Jau toreiz vēlējos rakstīt zinātnisko darbu. Intervēt visus, kam noteikta diagnoze Veģetatīvā disfunkcija un visus nosūtīt uz analīžu veikšanu Laimas un encefalīta konstatēšanai. Lai atrastu šo sakarību. Un tā būtu! Bet nebija spēka.

Mums Latvijā ir tik daudz ērču! Mums jāsargā sevi! Bet pats galvenais jāatrod veids, kā atgūt veselību, ja tiešām slimība ir skārusi. Ir jāatrod, jāmācās, mums pašiem un arī mūsu dakteriem. Jāapgūst ASV metodes cīņai ar Laimas slimību, citu Rietumu valstu metodes. Nu nevar kā strausiem galvu bāzt smiltīs un izrakstīt nelaimīgajiem cilvēkiem antidepresantus. NEVAR!!!”

1 komentārs - Lolitas Degutes pieredzes stāsts

Komentēt