Ineses Dāvidsones pieredzes stāsts

Inese Dāvidsone ir četru bērnu mamma un konsultējoša vēdiskā astroloģe. Viņa ir izdevusi vegānu ēdienu pavārgrāmatu  un izstrādājusi intuīcijas kārtis, kas palīdz atrast atbildes uz jautājumiem.  Inesei ir bakalaura grāds filozofijā un maģistra grāds biznesa vadībā, savukārt biznesa vadības doktorantūrā atlicis izstrādāt doktora disertāciju. Spītējot Laimas slimības izraisītajām veselības problēmām, viņa uzsākusi reliģijas un pētniecības maģistrantūras studijas, kā arī apgūst arābu valodu.

Ar Inesei Dāvidsoni sarunājās Elīna Prikule, Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja un valdes locekle.

Kad sākās tavs Laimas slimības stāsts?

Mans stāsts sākās 2020.gada februārī. Tas neaizsākās ar ērci. Ar ģimeni dzīvojam ārpus Rīgas, tuvu kokiem un zālei, taču ērci neesmu redzējusi un sarkanais pleķis arī nav bijis. Pēc bērna piedzimšanas lēnām atsāku sporta nodarbības un sāku just sāpes vienā ceļa locītavā. Tā kā slodze ikdienā bija saistīta gan ar bērnu aprūpi, gan iepirkumu veikšanu un sadzīves procesu organizēšanu, tad šķita, ka pašsajūta ir likumsakarīga esošajai situācijai. Ar to mēģināju sadzīvot, apmeklējot osteopātu un samazinot slodzi treniņos. Tad sāka sāpēt viens plecs. Arī šķita, ka tā kā uz rokām nēsāju zīdaini, tā var būt. Tad jau pasliktinājās redze. Tas bija tad, kad bija pirmais COVID-19 pandēmijas vilnis. Tā kā vairāk sanāca būt mājās pie dažādām ierīcēm, šķita, ka tās ir likumsakarīgas sekas. Visbeidzot sāka sāpēt arī plaukstu locītavas. Arī šīm sāpēm atradu šķietamu izskaidrojumu. Sāpes bija tik lielas, ka, ejot uz sporta nodarbībām, nofiksēju locītavas ar elastīgajām saitēm. Mana mamma, būdama gudra neiroķirurģe, ieteica nodot analīzes. Viņa bija pirmā, kura minēja vārdu borēlijas. Piefiksēju šo vārdu ar domu, ka tad, kad iešu nodot analīzes, pārbaudīšos arī uz Laimas slimību. Tas brīdis diemžēl pienāca tikai pēc dažiem mēnešiem. Jūlijā bija šī saruna, taču tikai oktobrī to izdarīju. Man par lielu pārsteigumu analīžu rezultāti parādīja paaugstinātus borēliju rādītājus. No sākuma īsti nesapratu, ko tas nozīmē un kas ir jādara. Centos ātri aptvert situāciju un saprast tālāko rīcību. Sākās klasiskais riņķa dancis no viena ārsta kabineta uz otru. No sākuma bija, protams, ģimenes ārsta konsultācija, tad apmeklēju neirologu. Neirologs savukārt redzes sakarā nosūtīja veikt magnētisko rezonansi galvai, nosūtīja tālāk pie reimatologa, uz roku locītavu sonogrāfiju. Pie reimatologa pierakstīties nevarēja, jo bija gada beigas, kvotas bija izsmeltas un arī par maksu nebija iespējams pierakstīties. Šī laikam ir ļoti ierasta Laimas slimības slimnieku problēma: tiek apmeklēti daudz un dažādi dakteri, bet rezultātā neviens īsti nepasaka to gala vārdu, jo katrs speciālists tikai sūta tālāk uz citu kabinetu. Pat pie neirologa sēžot, man bija tāda sajūta, ka viņš mani tālāk norīkos uz terapeita kabinetu. Ja es vēlos par to parunāt, tad viņš man ieteiks kādu, ar ko par to parunāt (smejas). Sapratu, ka ir jāmeklē specializēta infektologa konsultācija, kurš, protams, nav pirmās pieejamības ārsts. Tas savukārt jāpaskaidro arī savam ģimenes ārstam, kāpēc tad man pie tāda vajag un ko man tas dos. Rezultātā apmeklēju infektologu un arī naturopāti, kam ir liela pieredze tieši Laimas slimības  ārstēšanā. Mana pieeja ir uzklausīt dažādus speciālistus un, balstoties uz dzirdēto, pieņemt lēmumu, kas no tā der man. Piekritu dzert antibiotikas divas nedēļas. Tas bija sarežģīts lēmums, jo tajā laikā baroju bērnu ar krūti. Uz antibiotiku lietošanas laiku tas bija jāpārtrauc. Turklāt mani mulsināja atšķirīgā informācija par to, cik ilgi antibiotikas ir jādzer, jo dažādu valstu vadlīnijās informācija ir atšķirīga. Konsultējoties ar speciālistiem un izvērtējot manu situāciju, arī ārsti piekrita, ka antibiotiku terapijai jāilgst divas nedēļas. Tam paralēli uzsāku ārstēšanos arī ar naturopātijas preperātiem, kuri tika piemeklēti atbilstoši manai asins ainai, simptomiem un kopējam veselības stāvoklim. Sākumā es izmēģināju arī dažādus pārtikas ierobežojumus, bet man tas šķiet tāds akls dancis ap ēšanu. Ēšana tomēr ir viena no dzīves baudām. Un, ja kaut kas organismā ir deficītā, ar produktu palīdzību to ir diez gan grūti uzņemt, tāpēc uztura bagātinātāji ir labs veids kā līdzsvarot organismu. Pēc trīs mēnešu rūpīgas dažādu naturopātijas preperātu lietošanas, asins aina parādīja uzlabojumus. Un tas vairs nav stāsts tikai par borēliju. Organisms kopumā sāk atjaunoties un dziedināties. Pašsajūta ir labāka, tomēr vēl arvien naktī jūtu, ka sāp locītavas un acis, kas reaģē uz gaismu. Pat naktī tās atverot, ir nepatīkama sajūta. Jūtu, ka prāts arī nedaudz sagrauzts (smejas). Šobrīd turpinu studijas otrajā maģistrantūrā, atsāku arī valodu pilnveidošanu. Mācos arābu valodu. To daru par spīti smadzenēm, kuras nespēj atcerēties visu informācijas apjomu. Studēju reliģiju pētniecību. Tur ir ārkārtīgi liels informācijas daudzums un materiālu analīze. Nepieciešama liela iedziļināšanās. Man ir ārkārtīgi žēl, cik ātri visu to, ko esmu apguvusi, aizmirstu. Runājot par dzīvildzi, tas ir svarīgs faktors – nezaudēt prāta asumu, tāpēc par spīti borēlijai darbinu savu prātu, vienlaikus, protams, strādājot pie kopējās veselības uzlabošanas.

Vai tev ir aizdomas, kad noķēri savu “laimīgo” ērci?

Man ir aizdomas, ka vasarā gadu iepriekš, kad man piedzima ceturtais bērns. Tad sāku just, ka manā ķermenī kaut kas nav kārtībā. Man bija problēmas ar svaru. Es pazīstu sevi, es zinu, cik es ēdu, ko ēdu un cik lietoju šķidrumu. Es atteicos piekrist tam, ko teica visi: “Vecums, ceturtais bērns, ko tad tu vairs gribi?!” Visi šie teksti manī nerezonēja. Ķermenis attiecās atkopties, pielāgoties. Apmēram pieci līdz astoņi liekie kilogrami varbūt nebija redzami vizuāli, bet es jutu, ka manā ķermenī kaut kas stagnē un nekustās. Tas man liek domāt, ka tieši tajā vasarā es varētu būt inficējusies. Spilgti atceros vienu rītu. Es gulēju gultā un jutu, ka kaut kas ar manu organismu nav kārtībā. Jā, klasiskās analīzes labas, taču kaut kas nav labi. Ļoti spilgti atceros šo sajūtu. Un tas ir svarīgi - savas sajūtas nenoliegt. Tev saka, ka it kā viss ir labi, bet tu zini, ka nav. Daudzi cilvēki, uzzinot mani pieredzi, ir teikuši, ka viņiem simptomi ir līdzīgi, bet viņus sliktākajā gadījumā uzliek uz antidepresantiem un liek aizmirst simptomātiku. Tas man bija tāds kā pamošanās brīdis. Un tāpēc, manuprāt, par šo tēmu ir jāuzdrošinās runāt. Protams, saslimšana ir tāda privāta lieta. Liekas, ka pat kauns par to runāt, ka mani kāds sakodis (smejas), ka man tagad ir jācīnās par labāku pašsajūtu. Ir grūti pateikt, cik katru dienu tablešu noēdu, lai perspektīvā justos labāk. Runājot par antibiotikām, tās jau tikai kaut ko nobeidz, bet ķermenis jau arī ir jāatjauno. Ir jādzīvo tālāk un jāsaprot, kā piecu desmit un vairāk gadu perspektīvā var dzīvot kvalitatīvi. Es ik pēc trīs mēnešiem satiekos ar savu dakteri, ikdienā lietoju daudzus naturopātijas preperātus  un cenšos nedomāt, vai es to gribu vai negribu darīt. Šī pusgada ārstēšanās laikā bijuši divi kritiski brīži. Viens no tiem – es aizrijos ar liela izmēra tableti. Vēlā vakara stundā dzēru savus vakara preperātus. Viena no tām tabletēm – magnijs, ko lieto ne tikai Laimas slimības slimnieki, man iesprūda kaklā. Tās bija eksistenciālas šausmas un panika, jo no satraukuma uzreiz nespēju loģiski noreaģēt. Tajā brīdī domāju: “Viss, negribu vairs rīt nevienu tableti, man tas viss ir apnicis.” Otra lieta – tu it kā dari, bet tas rezultāts nav uzreiz, bet tikai kaut kad nākotnē. Tie, protams, ir nebūtiski šķēršļi, kam jātiek pāri. Runāju par to ar savu dakteri un godīgi teicu, ka man tas viss ir apnicis. Viņa atbildēja, ka tas ir normāli, bet šobrīd jāturpina nozīmētais kurss, nāks vasara, tad to varēs pārskatīt.  Un tas bija tas, ko gribēju dzirdēt – pažēloties, bet just atbalstu, jo skaidrs, ka no ārstēšanās es neatteikšos. Jāņem vērā, ka ārstēšanās ar naturopātijas preperātiem, kas kopumā palīdz sakārtot organismu, ir ilgstošs process, un rezultāts nebūs tūlīt. Manuprāt, runājot par Laimas slimību, daudzi nesaprot, ka, ātri izdzerot antibiotikas, tā nav garantija, ka Laimas slimība ir izārstēta. Daudzi pat pēc antibiotiku kursa nenodod analīzes un īsti nezina, vai medikamenti tiešām ir nobeiguši borēlijas. Dzīvo sajūtā, ka it kā ir izārstējušies.

Nu, jā, tāpēc ka tā tiek apgalvots - ja izdzerts antibiotiku kurss, cilvēks ir vesels. Laimas slimības slimnieku biedrībā ik pa laikam saņemam šādus stāstus. Cilvēki raksta, ka dakteris pateicis, ka ir vesels, jo izdzertas antibiotikas, taču cilvēks nemaz nejūtas vesels.

Tā ir ļoti sarežģīta tēma. Skumji, cik daudz cilvēku maldās ārstu kabinetos. Svarīgākais ir nonākt līdz slēdzienam. Pēc tam jāpieņem lēmums par to, kāds tad būs cilvēka atveseļošanās ceļš. Ja notic, ka antibiotikas izārstē, tad tam jānotic līdz galam. Manuprāt, uz borēlijām katram cilvēkam būtu jāpārbaudās reizi gadā. Kāpēc tas netiek iekļauts ikgadējās pārbaudēs?! Ja reiz saslimšana ar Laimas slimību ir fakts, un tik daudz cilvēku cieš kompleksi, jo šī slimība ietekmē visas ķermeņa sistēmas, kāpēc tas tiek ignorēts un noklusēts?!

Tas ir labs jautājums. Līdz šim Laimas slimības slimnieku biedrība uz to nav saņēmusi atbildi un izskaidrojumu. Publiskajā telpā ik pa laikam var lasīt vai dzirdēt, ka šī slimība ir pārspīlēta un pacienti, kuriem Laimas slimība tiešām radījusi nopietnas veselības problēmas, darba spēju un dzīves kvalitātes pazemināšos, ir reti gadījumi, taču Laimas slimības slimnieku biedrības apkopotie cilvēku stāsti  liecina, ka šādi cilvēki nemaz tik maz nav.

Tas bija tas, ko es jau zināju. Sakrita tā, ka piektdienas  vakarā saņēmu analīžu rezultātus un man bija sestdiena un svētdiena, lai izpētītu šo jautājumu. Akadēmiskās prasmes orientēties lielos informācijas apjomos, man palīdzēja. Pirmdien, kad zvanīju savai ģimenes ārstei, es pat zināju, uz kādām vadlīnijām viņa atsauksies. Es jau zināju, kādi būs ieteikumi. Skaidri zināju, ko tieši man vajag, kādus nosūtījumus un izmeklējumus. Bet tā ir lieta, ko nevar ieteikt katram, jo katrs mēs esam citādāks. Cilvēku cīņa ar Laimas slimības sekām ir globāla problēma. Cilvēki it kā samierinās. Es arī vēl arvien visam varu rast izskaidrojumu. Pasportoju, sāp potītes. Padaru kaut ko ar rokām, sāp plaukstu locītavas. Nedaru neko, saspringst pleci.  Acis miglojas, galva pasāp, vēl kaut kas. Tas, vai man sāp vai nesāp, neatceļ manus ikdienas pienākumus. Katram ir jāmeklē tas savs terapijas veids, kas viņam palīdz. Naturopātija ir tikai viens no. Viens ārsts ir jānoliek par vadītāju cauri šim procesam. Šo pusgadu ārstējoties, ar savu dakteri nerunājam tikai par borēlijām, mēs runājām arī par zarnām un to darbību, par citiem pašsajūtu ietekmējošiem faktoriem. Svarīga lieta, ka pēc antibiotiku lietošanas es atsāku barot bērnu ar krūti. Tas bija mans mērķis, jo esmu arī zīdīšanas konsultante. Pierādīju, ka piens tomēr ir galvā nevis krūtīs. Tā ir maza uzvara. Caur saslimšanu tu kā personība vari piedzīvot uzvaras. Vari pārliecināties par savu mērķtiecību, spēku un noturību konkrētas terapijas izvēlē un dažādu šķēršļu pārvarēšanā. Savā ziņā šī saslimšana man ir ļāvusi uz sevi skatīties apzināti. Esmu sapratusi, ka neesmu kā tāda Dieva dāvana nokritusi no debesīm, kurai pietiek ar salātlapām un pozitīvām domām. Ir lietas, ko varu sevī uzlabot, stiprināt un uzņemties par tām atbildību. Es daru visu, lai būtu labāk un dodu tam laiku. Ja borēlija gadu pusotru mani “grauza”, man ir jādod tikpat daudz laika vai pat dubultā, lai savu organismu atjaunotu.

Fiziskā nevarēšana ietekmē arī emocionālo labsajūtu. Ir grūti būt emocionālā līdzsvarā, ja ir sāpes, nogurums un slikta pašsajūta. Šobrīd klausoties, šķiet, kā gan spēj strādāt, mācīties un vēl rūpēties par četriem bērniem, ņemot vērā, ka vēl arvien cīnies ar dažādiem simptomiem?! Daudziem vispār šķiet, ja smaidi, labi izskaties, esi pozitīvs un ar kaut ko nodarbojies, tas nav savienojams ar veselības problēmām. Taču, ja veselības problēmas ir ilgstošas, tad cilvēks sevis dēļ ir spiests pielāgoties un par spīti sliktajai pašsajūtai dzīvot, funkcionēt, pildīt dažādus pienākumus un, jā, arī priecāties.

Jā, precīzi. Tas droši vien ir atkarīgs no cilvēka rakstura. Atkarīgs, cik spēcīgs katrs ir un spējīgs mobilizēties tad, kad spēka nav. Pagājušajā nedēļā pēc nūjošanas un braukšanas ar riteni, izteikti sāpēja locītavas. Ir dienas, kad neciešami sāp acis, gaisma spiež acīs, tad es aizvelku aizkarus.  Acu sāpes ir ļoti nepatīkamas. Locītavu sāpes es kaut kā varu aizmirst, laikam tāpēc, ka tās ir tālāk no galvas (smejas), īpaši man, kas ir ļoti gara augumā (smejas). Acu sāpes ir briesmīgi, nevaru lasīt, rakstīt, mācīties. Nevaru atļaut sev gulēt, jo tas nav nekas tāds, kas mani ierobežo fiziski, bet labsajūta ir būtiski ietekmēta. Taču es priecājos, ka zinu cēloni. Šodien ir labāk nekā vakar un rītdien būs labāk nekā šodien. Tas ir solis pa solim. Ticības spēks laikam arī ir tas, kas palīdz.  Kopš pieņēmu faktu, ka man ir Laimas slimība un atradu sev piemērotu terapiju, vairs neieciklējos uz konkrētiem simptomiem. Ir svarīgi izvēlēties savu terapiju, kura palīdzēs justies labāk. Atrast sev piemērotu metodi. Ja cilvēks ir orientēts uz diētām un gavēšanām, tad var mēģināt šo virzienu, ja uz homeopātiju, tad var doties šajā virzienā. Ja grib izlikties, ka viss ir izdarīts, tad var izdzert antibiotikas. Ir svarīgi ar sevi vienoties. Kad medijos izlasīju ka Džastinam Bīberam ir Laimas slimība un par to runā nevis viņš, bet viņa sieva, biju ļoti pārsteigta. Viņa teica, ka šī slimība ir ļoti viltīga un dažbrīd pat nevar saprast, kas ir tas, pret ko vispār ir jācīnās. Es nelepojos ar to, ka man ir Laimas slimība. Bērni man prasīja: “Kāpēc par to stāstu, vai tā man ir reklāma?” Es teicu, ka tā nav reklāma, vismaz ne tāda, kādu es gribētu, bet es šo slimību neesmu ieguvusi kaut kādā destruktīvā veidā. Būdama par to godīga, ka es iespējams varu iedrošināt citus, stiprināt un varbūt arī kādam atvērt acis.

Video: https://www.youtube.com/watch?v=RMzvZF91fFg

ATRUNA

Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.

Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!

3 komentāri - Ineses Dāvidsones pieredzes stāsts

Komentēt