Ingas Riekstas-Riekstiņas pieredzes stāsts

“Kopš 2019.gada vasaras uz rokas parādījās neizskaidrojams pleķis. Sākumā tas bija pavisam mazs augšdelma aizmugurē un nepavisam nebija tāds kā Laimas slimības attēlos, tāpēc nesatraucos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ērci piefiksējusi nebiju un man nebija citu sūdzību, taču pēdējos mēnešos tas sāka "migrēt" – izpletās uz augšdelma priekšu un jau pārņēmis pusi apakšdelma, kā arī piefiksēju stīvu skaustu (ko, protams, norakstīju uz sēdošo darbu) un galvassāpes (ko novēlu uz bijušu ķirurģisku iejaukšanos savā hipofīzē). Vērsos pie ģimenes ārstes. Viņa minēja, ka tas varētu būt kontaktdermatīts vai alerģija no kāda mazgāšanas līdzekļa. Norādīju, ka mulsinoši, ka tas tikai uz vienas rokas ar šādu iespējamu diagnozi, un lūdzu nosūtījumu uz borēliju, kā arī tika veikta alerģijas diagnostika. Analīzēs alerģija neuzrādījās, bet IgM 22,8, IgG 19,6, tātad abi kaut nedaudz, bet paaugstināti. Ģimenes ārste ieteica nesatraukties un dzīvot tālāk, sakot, ka ar šādu asinsainu nāk teju visi mežstrādnieki un ka esmu Laimu pārslimojusi un manās analīzēs uzrādās antivielas, kas tajās būs visu mūžu.

Tā kā man ir ļoti skaudra pieredze ar Latvijas ārstiem un daudzām vērtām durvīm, līdz atrodu speciālistu, kurš būtu gan kompetents, gan iedziļinātos un kuram pacients nebūtu vien kārtējā "x" un "y" persona kabinetā uz 15 minūtēm vai kārtējais peļņas objekts varbūt arī garākā vizītes laikā, es nebiju mierā ar šādu ģimenes ārsta slēdzienu un tekstu. Atcerējos piedzīvoto pirms 4 gadiem, kad, tikai pašai esot uzstājīgai, rokoties, lasot un pievēršot uzmanību signāliem, es uzzināju, ka mana ķermeņa izmaiņas saistītas ar Kušinga slimību, ka mani gandrīz 100 kg un tūska nav tikai nepareizas vielmaiņas rezultāts un mans dzīvesveids, bet man nepieciešama smadzeņu operācija. Esmu pateicīga, ka, ļoti pacietīgi meklējot risinājumus un atbildes, atradu Latvijā ļoti kompetentus speciālistus – Austrumu slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāju profesori endokrinoloģi Ilzi Konrādi un Stradiņa slimnīcas  neiroķirurgu Jāni Stuķēnu – un esmu pilnībā izveseļojusies. Tāpēc ticu, ka arī šoreiz man izdosies!

Aizsūtīju sava pleķa foto un analīzes uz Whatsapp kādai ieteiktai infektoloģei, kura, virtuāli apskatījusi, sacīja, ka, visticamāk, tas nav Laims un lai eju pie dermatologa. Tad nu bija skaidrs, ka forvardēšana un karuselis sācies. Lūdzu nosūtījumu ģimenes ārstam pie dermatologa, pieļaujot faktu, ka Covid-19 laikā pie infektologa tik drīz, iespējams, netikšu. Zvanīju uz Infektoloģijas centru ticībā, ka tur taču jābūt zinošiem speciālistiem, ja jau tādā vietā strādā. Ak, mans naivums vēl joprojām! Protams, man sacīja, ka šobrīd pieņem tikai akūtus pacientus. Es jautāju: "Un ko man ar savu migrējošo pleķi darīt? Dziļi elpot, meditēt un gaidīt mierīgākus laikus, kas, iespējams, iestāsies pēc vairākiem mēnešiem?"

Dabūju pierakstu pie dermatologa nākamajā dienā, bet infektologi aizņemti. Nodomāju, ka sākumam būs labi arī ar šādi soli. Dermatoloģe Vija Danga manas pastieptās analīžu lapas nevēlējās apskatīt un sacīja, lai rādu, kas par vainu. Teicu, ka analīzēs uzrādās borēlija. Apskatījusi roku, sacīja, ka izrakstīs ziedi. Jautāju: "Un kāda diagnoze? Kas man kaiš?" "Es nezinu, kas jums kaiš!" daktere noteica. Es teju uzsprāgu. Mēs tur abas sēdējām ar maskām viena no otras divu metru attālumā šajā ārkārtas situācijas laikā, es biju sarunājusi darba transportu, lai man nav jāpakļauj sevi riskam inficēties ar koronavīrusu, braucot no Ogres ar sabiedrisko transportu, pārsēžoties četras reizes, un es sacīju: “Jūs strādājat par dermatologu un tā vienkārši bez diagnozes izrakstīsiet man ziedi pret kaut ko?!" Nezinu, vai nostrādāja manis sacītais vai dakterei aizķērās acs aiz reģistratūrā dotā papīra, kur nez kāpēc bija ierakstīta mana iepriekšējā darbavieta laikrakstā "Diena", taču kaut kā pēkšņi atsalums beidzās, deķis tika pārmests uz otru pusi, daktere teica, ka tā varētu būt migrējošā eritēma un ka vajadzētu infektologa viedokli. Kā uz burvju mājiena bija zvans "kaimiņienei" – infektoloģei blakus kabinetā, un es jau pēc dažām minūtēm biju pie Nadeždas Šubņikovas. Daktere apskatīja gan analīzes, gan roku un teica, ka jā – tā ir Laimas slimība un jādzer antibiotikas. Uz manu jautājumu, vai gadījumā nebūtu jātaisa padziļinātās analīzes (tās, par ko biju izlasījusi Gulbja laboratorijas mājaslapā), viņa sacīja, ka tam īsti jēgas nav, viņai ir 30 gadu darba pieredze un viņai skaidrs, ka analīžu atbilde būs tāda pati kā viņas sacītais. Izrakstīja man doksicilīna preparātu "Doxylan" 20 dienām. Pēc pāris dienām man nebija miera – man šķita, ka padziļināto testu tomēr vajag. Zvanīju Šubņikovai, uz ko viņa sacīja: "Vai tad es vizītes laikā jums neiedevu nosūtījumu?" Es atbildēju: "Nē, jūs sacījāt, ka ar 30 gadu pieredzi pietiek uz aci noteikt diagnozi." Daktere noteica: “Nu tad atbrauciet! Iedošu nosūtījumu!”

Tā kā dzīvoju Ogrē un ne katru dienu pieejams savs transports, nevēlējos ne tērēt laiku, ne pakļaut sevi liekam riskam inficēties, staigājot pa ārstniecības iestādēm. Sacīju, ka dzeršu antibiotikas. Daktere sacīja: "Labi, padzeriet 10 dienas! Vērojiet pleķi! Ja tas pazudis, tad piezvaniet! Varbūt ar 10 dienām pietiks un nevajadzēs vairāk."

Tajā brīdī es sapratu, ka te ir koncentrēšanās uz manu ārējo simptomu, ne pievērsta uzmanība man pašai un manam ķermenim kopumā. Jau, slimojot ar Kušingu, zināju, ka tūska un ķermeņa masas pieaugums, no galvas krītoši mati un augoši uz sejas ir tikai aisberga redzamā daļa visam tam, kas ir zem ūdens/ķermenī (ekstremitāšu muskulatūras atrofija, nosliece uz diabētu, osteoporoze, augsts asinsspiediens, sirdsklauves, garīga kūtruma attīstīšanās, libido zudums u.c.). Es sapratu, ka šī diemžēl nebūs ārste, ar kuru man pa ceļam. Nu lūk – pavisam īsā laikā trīs ārsti un trīs vilšanās!

Ar savu pirmo "Doxylan" iepakojumu un aptiekas probiotiķiem kabatā reģistrējos Laimas slimības slimnieku atbalsta grupā Facebook un savos pierakstos izkonspektēju visu, kas man liekas vērtīgs, vajadzīgs, kā arī saglabājusi norādītos linkus, kur lasīt papildus. Liels paldies par dalīšanos visiem! Tiesa, man žēl, ka daudzi savos pieredzes stāstos nav minējuši ārstu vārdus. Es saprotu, ka tas ir diskutabls jautājums, kas saistīts arī ar ētiku, taču jāpatur prātā, ka mūsu ķermenis un veselība ir visdārgākais, kas mums pieder un mums ir visas tiesības meklēt (un saņemt!) profesionālu attieksmi, ārstēšanu. Un esmu pārliecināta, ka, atmetot vidējā latvieša taktiku labāk paklusēt, nevis teikt ko sliktu, teikt tiešām skaļi – jā, tas un tas ārsts man lika vilties, es neradu atbildes uz saviem jautājumiem un man nekļuva labāk pēc nozīmētās ārstēšanas -, tiktu ietaupīti ļoti lieli laika, psihiskās un fiziskās enerģijas, kā arī finanšu resursi. Tā ka domāju, ka ne tikai es, bet daudzi citi pašreizējie un jaunie šīs grupas dalībnieki būtu pateicīgi, ja beidzot tekstos parādītos vārdi!

Tā nu sijājot atbalsta grupā pieejamo informāciju, biju pavisam nesen vizītē pie Ineses Sproģes. Vēl jo vairāk tāpēc pie viņas, ka ne fanātiski graužu pumpurus, dzeru tējas, bet ņemu vērā, ka dabā ir teju viss, kas mums vajadzīgs, un jāprot vien to sakombinēt, dozēt un lietot.

Savu "Doxylan" tā arī neesmu vēl lietojusi, jo, pēc dakteres vārdiem, ja nav vēl slikti/mokošu izpausmju, var mēģināt tikt galā dabiskā ceļā. Te nu sākas mana lielā dilemma. Es saprotu, ka jebkas, ko mēs darām, ir mūsu pašu lēmums. Neviens mūs pie rokas nepaņems un nevedīs kā bērnu cauri mežam. Ārsti piedāvā savus risinājumus atkarībā no savām zināšanām, pārliecības, pieredzes un jā – arī attieksmes. No vienas puses, es gribu paļauties uz dabiskajiem preparātiem, palīdzēt savai imunitātei noturēties, atbalstīt to un tikt galā, taču, alegorijās runājot, tas šķiet kā uzdevums pārpeldēt Daugavu. Neesmu dzīvē peldētāja, un man šķiet, ka vajadzētu kārtīgu laivu (antibiotikas), lai man, iespējams, kādā brīdī piedzīvojot slimības saasinājumu, nav jānožēlo, ka neesmu darījusi visu iespējamo, tai skaitā AB kursu izgājusi (un nevis 10 vai 20 dienas, bet visas 28 "Doxylan" gadījumā). Taču kāds no upes malas sauc: "Inga, tev nevajag laivu! Te ir plosts, un tu esi gana stipra, lai pārpeldētu ar to! Tā laiva tev neko labu nedos!" Un jā – mani ļoti mulsina doksicilīna preparāta "Doxylan" instrukcijā minētais, ka tas lietojams Laimas slimības 1. stadijā, respektīvi, pašā sākumā. Jautājums, kāpēc tik daudzi ārsti to izraksta arī hroniskos gadījumos?

Saskaroties ar situāciju ārstniecības iestādēs un lasot, kā arī uzklausot pieredzes stāstus, es kārtējo reizi apjaušu, cik ļoti ir nepieciešami kompetenti ārsti, kuri ir ieinteresēti, empātiski un būtiski – izglītoti. Kuri Latvijas medicīnas sistēmā nav pārstrādājušies, noguruši, kuriem bieži vien jāatrod risinājums 15 minūšu vizītēs un kuriem būtu iespējas padziļināt savas zināšanas, izprotot kopsakarības, nevis strādājot pēc dažkārt jau novecojušām formulām. Un, manuprāt, ne mazāk būtisks ir arī katra pacienta mugurkauls un resursi nenolaist rokas savā meklējumu un atveseļošanās ceļā, jo mūsu veselība ir dārgākais, kas mums pieder, un iespēja būt laimīgiem."

1 komentārs - Ingas Riekstas-Riekstiņas pieredzes stāsts

Komentēt