Elizabetes Lāces pieredze
Elizabete Lāce ir 58 gadus jauna sieviete. Viņa ir mamma dēlam un meitai. Pēc izglītības grāmatvede un pavāre. Neskatoties uz veselības problēmām vairāku gadu garumā, Elizabete ir dzīvespriecīga un optimistiska. Kad veselība ļauj, viņai patīk nodoties dārza darbiem, pavārmākslai, rokdarbiem un doties pastaigās vai braukt ar velosipēdu. Viņas stāsts ir garš kā lielai daļai Laimas slimības slimnieku, kuriem kaite nav diagnosticēta laikus vai vien tad, kad slimība ir it kā pārslimota. Stāsts būs pazīstams un saprotams katram, kurš staigājis no kabineta uz kabinetu, meklējot iespēju uzlabot savu pašsajūtu un dzīves kvalitāti. Tas ir stāsts par neatlaidību.
Elizabete Lāce: “2017.
gada oktobrī atgriezos no ārzemēm. Biju noilgojusies pēc Latvijas. Mīļa man ir
daba, meži. Ļoti patīk sēņot. Laiks bija lietains, bet visumā silts un
patīkams. Tā nu priecīga devos uz tuvējo Saldus piepilsētas mežu kārtīgi
izstaigāties un dabūt kādu sēnīti. Staigāju ilgi. Sēņu bija daudz. Toreiz man
biju 54 gadi, biju spēka pilna un pie labas veselības. Mājās pārnākusi, visu uz
mežu saģērbto, drošs paliek drošs, saliku veļas mašīnā izmazgāt. Ja nu kāda
ērce tur palikusi nepamanīta. Nākamajā dienā no rīta uz labās gūžas ieraudzīju
ērci. Atcerējos ģimenes ārstes skaidrojumu, kad deviņdesmitajos kļuva aktuālas
ērču pārnēsātās slimības, kā ērci pašam noņemt un kādiem simptomiem pēc tam
jāpievērš uzmanība. Ērci noņemt nebija viegli, bija pamatīgi iekrampējusies.
Lēni un uzmanīgi darbojoties, izdevās no tās atbrīvoties. Nodezinficēju koduma
vietu. Nekas neparasts nesekoja. Pēc kādas nedēļas biju jau par ērci
aizmirsusi. Vien novembrī kreisajā plecā uzradās tāda dīvaina, krampjaina sāpe.
Bija grūti pat roku pacelt, un zināmas grūtības sagādāja ģērbšanās. Pēc apmēram
mēneša sāpēšana norima. Tas man nešķita uztraukuma vērts, lai mudīgi dotos pie
ārsta. Mana toreizējā ģimenes ārste bija šerpa dāma, izteikts garastāvokļa
cilvēks. Tas daļēji atturēja it kā sīkumu dēļ sūdzēties. Pēc neilga laika sāpe
pierima, taču ik pa laikam plecā iesāpējās.
Tā gada nogalē un 2018. gadā daudz cilvēku slimoja ar dažādām saaukstēšanās vīrusu kaitēm. Es līdz tam slimoju reti. Pēdējoreiz iesnas bija ap 2015. gadu. Taču 2018. gada sākumā kaut kas līdzīgs iesnām uzradās arī man. Tikai iesnas, nekas vairāk. Diemžēl drīz pēc tam sāpes plecā atgriezās. Nu sāpēja daudz stiprāk, tā krampjaini, līdz vienā vakarā jau sāpēja kreisās ribas rajonā vienlaicīgi ar plecu. Ļoti asas sāpes, kuras traucēja elpot. Kaimiņš iedeva toreiz aktuālo, tā saukto Zirgu smēri. Saziedos kārtīgi. Drīz kļuva tīri labi. Februārī vēlreiz uzradās tās pašas asās sāpes gan plecā, gan ribu rajonā. Tās bija dīvainas sāpes, kuras asi izjutu tikai kustībā un ieelpojot. Pieskaroties nesāpēja nekur. Nu šoreiz gan devos pie ģimenes ārstes. Par to ērci biju jau aizmirsusi un neienāca arī prātā par to ārstei teikt. Viņa nosprieda, ka ir starpribu nerva iekaisums un izrakstīja zāles. Sāpēšana mitējās, taču uzradās atkal tās savādās iesnas. Deguns bija kā aizsmērēts. Vēl pēc kādām dienām sajutu, ka kreisajā ausī tāda savāda jušana. Skaņa tāda, ka vate būtu tur ielikta, tāda kā aizkritusi. Kad sakustināju galvu, bija tāda skaņa kā ģitāras basa stīgu raustītu. Šis šķita savādi, nekad tā nav bijis. Arī bērnībā ne, kad sāpēja ausis. Bet šoreiz ausis nesāpēja, tik tā nepieredzētā sajūta. Atkal devos pie ģimenes ārstes. Viņai bija skaidra lieta, ka tas ir iekaisums, un izrakstīja antibiotikas. Pus nedēļu lietoju, labāk nekļuva, bet pievienojās galvas reibonis. Tas gan bija biedējošs. Reiba noteiktās pozīcijās, pulksteņa rādītāja virzienā, kad straujāk pagriezu galvu. Reiboņa dēļ nevarēju gulēt uz muguras un kreisā sāna. Reiboņa brīžos neko nevarēju saredzēt, vien pelēku švīku sev apkārt. Sajūta, ka griežos kā vilciņš, tik neaptveramā ātrumā. Pasūdzējos atkal ģimenes ārstei un viņa izrakstīja zāles pret reiboni. Tās lietoju cītīgi, bet labāk nekļuva ne par mata tiesu. Šajā laikā iesnas nerimās, kaut ritēja jau trešā nedēļa. Antibiotikas nepalīdzēja. Reibonis nemaz nedomāja atkāpties. Turklāt nespēju turēties līdzsvarā. Ejot pa ielu bija jāskatās stingri taisni. Ja aizmirsos un pagriezu galvu vai paskatījos uz zemi, sekoja streipuļošana. Bija kauns, jo noteikti izskatījos kā tikko no gruntīgām viesībām atgriezusies. Drīz tam visam pievienojās neliela temperatūra - ap 37,5°. Nu atkal devos pie savas ārstes. Viņa nosūtīja pie vietējā LOR uz deguna blakusdobumu skalošanu. Sacīja, ka tagad esot tāds pilnīgi nesaprotams vīruss parādījies, ka viņi – mediķi - nesaprotot, kas tas ir. Pēc vienas deguna skalošanas procedūras jutu nelielu atvieglojumu. Temperatūra atkal bija normāla. Auss gan palika aizkritusi, reibšana un līdzsvara zudums arī. Kā šodien spilgti atceros, bija sestdienas vakars, nu jau marta vidus. Visu laiku nemitīgi domāju, kas ar mani notiek un ko vēl varētu darīt. Iegūtās sajūtas nemaz nedomāja atkāpties. Par ērci joprojām neatcerējos un it nemaz nenāca prātā tagadējās nelaimes saistīt ar to. Nezināju arī, kā Laimas slimība izpaužas. Tātad bija sestdienas vakars, kad pēkšņi iesnas kļuva tādas, kā agrāk bija ierasts. Deguns nemitīgi pilēja. Uzradās arī pamatīgs klepus. Cēlās arī temperatūra līdz 38, 5°. Visu nakti nācās traki klepot. Svētdienā temperatūra nemazinājās. Dēls no aptiekas atnesa dažas bezrecepšu zāles pret saaukstēšanos. Nolēmu - ja kļūs sliktāk, būs jāsauc ātrā palīdzība. Mierīgāk kļuva, naktī izdevās pat nedaudz aizmigt. Taču agri no rīta pamodos ar mokošu klepu. Nu jau jutu arī tādu kā smakšanu uz ieelpu. Šķita, ka katra ieelpa ir kā pēdējā. Tās bija īstas nāves bailes. Katra straujāka ieelpa it kā apstādināja elpošanu uz mirkli. Centos elpot lēnām. Uzradusies bija dīvaina, iekšēja kņudoņa vietā, kur sāpēja ribas. Tās tagad bija pierimušas sāpēt. Tagad bija aizkritušas abas ausis, sadzirdēt kaut ko varēja ar piepūli. Biju kļuvusi pēkšņi tāda kā puskurla. Kakls bija aizsmacis, nevarēju ne skaņas no sevis izdabūt, un temperatūra jau bija krietni virs 39°. Dēls ātri nogādāja mani uz vietējo Saldus medicīnas centru. Ievietoja mani aprūpes nodaļā. Vēl atceros vienu mediķi - nešpetni -uzņemšanā, kurai pirmais jautājums bija - vai nauda man ir? Kaut kā knapi, turoties kājās, izstomīju jautājumu, cik ciparu skaitli tad vajag - divciparu, trīsciparu? Viņa nosauca diennakts maksu. Es izmocīju, ka tad lai ir mierīga, tāds cipariņš man ir. Tālākais sekoja itin ātri. Bija rentgens, degunam un plaušām. Bija sistēmas, šprices un dzeramas zāles, kā arī kardiogramma un analīzes. Nodaļa bija pilna ar plaušu karsoņa slimniekiem. Sajūtas briesmīgas, bet mazdrusciņ elpošana kļuva vieglāka. Bailes jau gan vēl bija, ka var atkārtoties cīņa pēc gaisa. Otrā dienā ārstējošā ārste un nodaļas vadītāja ieradās vizītē. Man pastāstīja, ka ir deguna blakusdobumu iekaisums un vidēji smags bronhīts. Nopriecājos, ka nav plaušu karsonis. Visas nosauktās sajūtas kā bija, tā nemainījās, tik elpot gan varēju drošāk. Tā bija jau laime. Nosūtīja atkal pie LOR skalot degunu. Procedūra reiboņa dēl neizdevās, dakteris palika dusmīgs un aizsūtīja uz palātu. Pēc tam veica atkārtoti, centos, cik nu spēju, kaut kā nebūt sanāca. Trešajā dienā no rīta modos ar kārtējām jaunām sajūtām. Nu sāpēja viss, izņemot galvu un dibenu. Sāpēja briesmīgi - it kā viscaur būtu sists ar resnu stibu. Turklāt biju stīva un saviem spēkiem no gultas piecēlos vien ar milzu piepūli. Ar milzīgām mokām, sāpēm, stīvumu knapi tiku uz tualeti. Mans prāts nespēja pieņemt, ka es kaut ko nevaru. Jautāju dakterei, kas man vainas? Viņa nebija no runātīgajām, šķita tāda kā ļoti pašpārliecināta. Viņa atbildēja, ka esmu saaukstējusies. Kad iebildu par vēl nepieredzētām sāpēm, viņa teica, ka man ir iekaisums un devās pie nākamās slimnieces. Uz vakara pusi sāpēšana kļuva paciešamāka, laikam kādas zāles iedeva. Vēl pēc dienas man paziņoja, ka ārstēšanās laiks tuvojas beigām, un piektdienā varēšu doties mājās. Pajautāju, kā tad ar visu to sūdzību komplektu, ar kuru ierados, un kurš nemaz nemainās? Minēju, ka varbūt vajadzētu kādu papildus izmeklēšanu, konsultāciju. Uz to daktere atbildēja, ka man nav nepieciešams nekas. Tālāk lai vēršos pie ģimenes ārsta. Nu gan biju pamatīgā šokā. Mans prāts teica, ka tā tam nevajag būt, ka nav uzlabojumu, turklāt vēl radušies jauni simptomi - visa ķermeņa sāpes, stīvums. Dienā, kad bija paredzēts mani izrakstīt, tas arī notika, neskatoties uz maniem iebildumiem. Gluži vēsi sacīja, lai eju samaksāt, tad varu paņemt izrakstu un iet mājās. Šausmas, es nodomāju. Apzinājos, ka nevaru uz mājām aiziet, kas ir vien apmēram 2 km no slimnīcas, jo jutos sliktāk nekā ierodoties slimnīcā. Mājās mani aizveda labi cilvēki. Tās pašas dienas vakarā pēkšņi sapampa pēdas un plaukstas. Atkal uzcēlās temperatūra virs 38°. Atsākās sāpes, kuras parādījās slimnīcā. Tās bija tik mokošas, lauzošas. Nedaudz miers bija tikai nekustīgi sēžot. Plaukstas, pirksti pietūka, tie bija milzīgi kā resni cīsiņi, kuriem nevarēja locītavas redzēt. Paiet varēju vien dažus metrus, lēni šļūcot. Vairāk nudien nevarēju. Rokās neko paņemt nebija iespējams. Bija briesmīgi bail. Izmisīgi domāju, ko lai dara. Gudroju, ka vajadzētu saukt ātro palīdzību, bet kaut kas atturēja. Manī bija radusies neticība Saldus medicīnas centram, mediķiem. Pēc slimnīcas nāca klāt arvien jauni, nepiedzīvoti simptomi. Iesnas un klepus mazinājās, elpošana kļuva brīvāka. Tomēr, kad bija dziļās ieelpas, tad bija sajūta, ka kreisajā ribu un muguras pusē sažņaudz kā stangās. Tas sāpēja. Elpot lielākoties varēju tikai virspusēji. Pie visa nosauktā uzradās apakšdelmu, augšstilbu iekšpusē un plaukstu virspusē mazi, zilgani violeti zilumiņi, apmēram līdz 3mm. To bija daudz, cits sīciņš, cits lielāks. Uz augšdelmiem, blakus elkoņiem, uzradās tādi kā kaulaini un cieti, sāpīgi veidojumi. Tādi paši veidojumi radās arī uz abu roku apakšdelmiem pie plaukstas pamatnes. Izjutu arī reiboni, līdzsvara traucējumus, sāpes visā ķermenī un bija tūska. Tā pārņēma arī kakla priekšpusi, bija labi redzama un cieta. Nudien domāju, ka laikam Pēteris uz mākoņa mani jau nepacietīgi gaida.
Tākā nu biju ieguvusi pamatīgu buķeti ar sūdzībām, zvanīju ģimenes dakterei un stāstīju visu, ko piedzīvoju. Līdz tam pie ģimenes ārstes vien reizi gadā bija vajadzība doties, lai veiktu profilaktiskās pārbaudes. Pēc konsultācijām, viņa pieturējās pie sākotnējās domas par nesaprotamo vīrusu un mierināja, ka tas, kā jau visi vīrusi, pāries. Ieteica lietot paracetamolu. Tas bija kā konfektes ēst. Absolūti neko nedeva. Saņēmos un zvanīju ātrajai palīdzībai. Pēc nelielas konsultēšanās, secināja, ka dzīvībai briesmu nav, sacīja, lai griežos pie ģimenes ārsta. Tad nu zvanīju viņai atkal. Sāpes bija neizturamas, sevišķi naktīs, nebija iespējams vairs arī uz labā sāna gulēt. Varēju tik sēdēt atpūtas krēslā un mierīgākos brīžos aizsnausties. Pēc zvana dakterei, viņa izrakstīja e - receptē medikamentu, kas daļēji ir opiāts. Tas sāpes nemazināja necik. Tik piedzīvoju kārtējo baiļu devu. Jo šķita, ka manis nav, bet nežēlīgi sāpēja viss ķermenis. Pārbijusies gaidīju, kad zāļu iedarbība beigsies. Sapratu, ka tām arī nav jēgas. Turklāt pa dienām nu bija tādi kā atslābumi, sāpes kļuva mērenas, daudz maz paciešamas. Taču no rītiem bija neliela temperatūra virs 37°, pa dienu normāla. Vakaros tā paaugstinājās atkal. Zvanīju dakterei. Šoreiz izrakstīja pretsāpju un pretiekaisuma līdzekli. Šo lietojot, jutu, ka nedaudz vieglāk kļūst gan. Tā daudz maz dabūju sevi uz kājām divu nedēļu laikā pēc slimnīcas. Viegli joprojām nebija, bet vismaz kaut kā varēju paiet. Varēju aiziet pie dakteres uz klātienes konsultāciju. Viņa pēc apskates un uzklausīšanas, nosūtīja pie neirologa. Palūdzu ari nosūtījumu uz laboratoriju veikt analīzes, jo vēl aizvien turējās temperatūra. Atbildes liecināja, ka īsti labi nav. Dakteris neirologs Skujevskis, lai viņam viegli tagad tajā saulē, bija ieinteresēts. Ātri pēc analīzēm un mana stāsta saprata, ka aizdomas par plaušu karsoni. Bija jāveic CT galvai un rentgens plaušām. Pēc nedēļas ar atbildēm biju atkal daktera kabinetā. Viņš apstiprināja aizdomas par pneimoniju. Galvā arī rādīja iekaisumus, bet ne lielus. Kļuva nikns un sita dūri pret galdu sakot, kā vispār esmu ārstēta slimnīcā?! Neirologa izrakstu iesniedzu ģimenes ārstei. Viņa kļuva domīga un atzina, ka situācija ir nopietna. Nosūtīja pie vietējās pulmonoloģes, kuras specialitāte ir tuberkuloze. Šī daktere bija pārliecināta, ka man ir tuberkuloze. Dusmojās, ka man nav no slimnīcas rentgena uzņēmuma. Nosūtīja veikt rentgenu vēlreiz. Labi nebija. Tā nu mani ar aizdomām par tuberkulozi, nosūtīja uz tuberkulozes un plaušu slimnīcu Sauriešos. Attieksme no ārstes arī bija ne visai - kā pret cilvēku ar palaidnīgu dzīvesveidu. Ah! Lai jau domā! Lai nokļūtu slimnīcā, protams, atkal jāpagaida rindā vairāk nekā divas nedēļas. Vienīgi mierinājums, ka atkal izrakstīja antibiotikas, lai iekaisumu mazinātu. Visas nelāgās sajūtas vairāk vai mazāk saglabājās. Reibu kā biju reibusi ar visām pret reiboņa tabletēm. Sāpes bija, bet tik šausmīgas vairs. Vakaros paaugstinājās temperatūra. Ausis pārstāja būt kā aizbāztas. To vietā uzradās sīcoši, svelpjoši trokšņi, visai paskaļi, kas traucēja un apgrūtināja dzirdēšanu. Labu dzirdi bija nomainījusi visai slikta. Elpošana bija tā pati virspusējā. Pie ātrākām kustībām tūlīt bija klāt aizdusa.
Maija sākumā ierados Sauriešos. Pārsteidza slimnīcas personāls, ārstējošais ārsts, attieksme. Tas bija kā no citas pasaules. Vairāk vai mazāk, bet cienoša attieksme pret pacientiem bez atšķirībām, vai tas ir trakulis jaunietis vai nespēcīgs pensionārs. Ārstējošais ārsts man bija plaušu slimību speciālists Jānis Inzulis. Gods un slava viņam! Īsts zelta ārsts, kurš no sirds mīl savu darbu. Tūlīt pēc ierašanās slimnīcā uzreiz konsultācija. Iepazinās ar vēsturi, iztaujāja. Drīkstēju izsūdzēt visu, kas ar mani bija noticis. Un tas viss tā viegli, nepiespiesti caur humoru un jokiem. Kad tiku līdz sūdzībām par reiboņiem, trokšņiem ausīs un nu jau nemitīgi migrējošajām sāpēm, ārsts sāka izjautāt par ērcēm. Viņš izteica aizdomas par Laimas slimību. Viņš paralēli dažādajiem izmeklējumiem nozīmēja arī testu uz borēlijām. Visas izmeklēšanas notika ļoti ātri. Dienas laikā jau bija gatavi pirmie rezultāti. Ziņas par "laimīgo" gan bija vēlāk, tām savs laiks. Rezultāti bija pozitīvi, bet nedaudz paaugstināti. Ārsts nozīmēja apstiprinošo testu. Tas bija pārliecinoši pozitīvs, gan IgM, gan IgG. Dakteris mierināja, ka man ir antibiotiku kurss, un Laimas slimība viegli padodoties ārstēšanai. Toreiz tam ticēju. Vēlāk uzzināju, ka viegli padodas tikai pašā sākumā. Bet man tas sākums iespējams ir bijis nu jau pirms pusgada. Jo vēlāk bija ziema un pavasarī biju tik izvārgusi, ka par pastaigām dabā nebija ko domāt. Bet ticēju un cerēju, ka būs labi. Pēc divām ar pusi Sauriešos pavadītām nedēļām devos mājup. Pēc vairākkārt veiktiem izmeklējumiem un manis novērošanas, sasauca ārstu konsīliju. Tuberkulozes, plaušu vēža, astmas un bronhīta nebija. Diemžēl ir bijis tomēr plaušu karsonis. Ārsti pauda izbrīnu, ka tas nav ne konstatēts, nedz ārstēts un ka visumā mana stiprā sirds ir paglābusi dzīvību. Īsti līdz galam ieilgušo pleirītu neizdevās novērst, bet samazināt gan ar antibiotiku kursu un citām zālēm. Mana laime nelaimē bija tā, ka organisms pats daļēji bija likvidējis šķidrumu pleirā. Nebija tā vairs tik daudz, lai to punktētu. Tad nu mans mīļais dakterītis izstāstīja, kas man mājās darāms. Aizsūtīja papildus vēl pie fizioterapeita, kurš ierādīja elpošanas vingrinājums, lai pleirā neveidojas pārāk daudz rētojumu. Izskaidroju, ka tie būs un turpmāk savas neērtības radīs gan. Piekodināja kopā ar ģimenes ārsti sekot līdzi Laimas slimībai, kā mainās IgM un IgG. Ar to viss nebeidzās. Atgriezusies mājās, tūdaļ ierados ar Sauriešu izrakstu rokās pie vietējās plaušu ārstes. Izlasījusi rakstīto, viņa nervozi iekoda sev apakšlūpā. Ierados arī pie ģimenes ārstes ar to pašu izrakstu. Šoreiz viņa nebija tajā labākajā noskaņojumā Vērsu uzmanību uz Laimas slimības iespējamību. Viņa teica, ka tie rādītāji ir nelieli un ka tiem lielas nozīmes neesot. Uz manu piebildi par neārstēto plaušu karsoni, kā tas bijis vispār iespējams, viņa sadusmojās ne pa jokam. Paceltā tonī sacīja, ka man antibiotikas esot dotas un ko es vēl gribot. Sapratu, ka nav viņas dusmu lēkme jāizbauda, un devos prom.
Priekšā bija 2018. gada svelmainā vasara un es biju noskaņojusies no visa atspirgt. Domas par strādāšanu uz laiku bija jāatmet. Tik daudz spēka tomēr nebija. Vēl aizvien gurdināja aizdusa, reiboņi, trokšņi galvā un sāpes, kas bija kļuvušas ikdienišķas Lietoju ārsta izrakstītās pretsāpju zāles, diemžēl pilnīgi nemaz tās nelīdzēja. Aptiekā dabūju pretsāpju gēlus, noziedu visas sāpošās vietas. Bez rezultātiem. Mēģināju doties pastaigās. Tālu nekur nevarēju, jo drīz vien sāpēja pēdas tik stipri, ka nācās iet mājās vai kādu laiku sēdēt. Iegādājos divriteni. Ja jau nevaru daudz staigāt, tad braukšu. Arī gāja pagrūti, jo aizdusa bija žigli klāt. Tomēr griba bija stiprāka par visām aizdusām. Uz vasaras otru pusi pamanīju, ka aizdusa vairs nav tik spēcīga. Pildīju vingrojumus, jo ļoti gribējās justies labāk. Pagāja divi mēneši un pēc Sauriešu ārsta norādījuma veicu kontroles rentgenu plaušām. Ar to atkal ierados pie ģimenes dakteres. Vēl sekas bija, bet bija arī uzlabojumi, kas ir labs signāls. Pie viena tomēr apjautājos par Laimas slimību un pārējām sūdzībām. Teicu, ka tas nav normāli un māc bažas, ka kaut kas ar mani līdz galam labi nav. Biju atkal trāpījusi dienā, kad dakterei bija slikts garastāvoklis. Viņa atcirta, ka pirmkārt, es esmu darba spējīga, lai eju strādāt, citādi no pensijas tāds nieks vien būs. Otrkārt, tās ir vīrusa sekas un ar laiku tās izzudīs. Iebildu, ka šīs sekas ir īpatnējas un nekas tamlīdzīgas pēc vīrusu saķeršanas nav bijis. Ir bijis nespēks, kas pārgāja mēneša laikā. Bet tagad rit jau ceturtais mēnesis un lielos vilcienos reiboņi, trokšņi galvā (ausīs) absolūti nepāriet nemaz. Sāpes un stīvums, kādi man nebija pirms saslimšanas, nu izskatās, ka ir uz palikšanu. Daktere kā ar cirvi noskaldīja, lai eju uz aptieku un prasu kaut pret sāpēm. Pajautāju, kādus tad gēlu labāk lietot, sildošos vai atvēsinošos, viņa atbildēja, lai izmēģinu, kuri man labāk patīk. Tajā brīdī apjēdzu vizītes bezjēdzīgumu, nejautāju vairs neko. Jutos pazemota, gandrīz vai kā nekauņa, kura tik negrib strādāt un izdomā iemeslus, lai to nedarītu. Pēc šīs reizes mieles pietika vairākiem mēnešiem. Toties nu biju biežs viesis aptiekā. Turpināju izmēģināt visus pretsāpju līdzekļus pēc kārtas. Kaut plasebo efekts būtu, taču nebija. Sāpes bija ikdiena, tās migrēja pa visu ķermeni. Turklāt bija no rītiem grūti celties, jo biju viss ķermenis bija stīvs. Katru rītu kādu stundu bija jānpūlas, lai uzsāktu dienu. Līdzko apsēdos, tā stīvums atkal bija klāt. Atceros, kā ģimenes ārste pēdējā vizītē norādīja par sekām, un ka ar tām nu man ir jāiemācās sadzīvot. Es jau galu galā neesot vairs nekāds skuķis. Toreiz par Laimas slimību pat iepīkstēties neuzdrošinājos. Nodomāju, ka tas tomēr dīvaini. Kaut arī cilvēkam jau ir nopietnāki gadi, ja viņš ir vesels, vai viņam tad jāreibst, jāstreipuļo, jābūt stīvam un jāpiecieš nemitīgie trokšņi galvā?! Ņemot vērā, ka līdz tam nekā tāda taču nebija. Nudien nespēju izdomāt, kas varētu būt noticis, kur griezties un kam lūgt palīdzību. Prātu māca nemitīgas šaubas un pārdomas.
Izlēmu mēģināt atsākt strādāt. Cerēju, ka varbūt tomēr ar laiku paliks labāk! Šeit, Latvijā, man ar darba atrašanu nesekmējās. Nu droši vien jau to gadu dēļ! Atradu darbu Gērnsijā. Tur vienalga - jauns vai vecs, pastīvs vai paklibs, der visi, ja tik var turēt. Pietika vien ar dažiem mēnešiem tur, lai saprastu, ka diez kas tomēr nav. Vārda tiešā nozīmē ir nereāli fiziski grūti izturēt darba slodzi. Ja nebūtu man šo visu nebeidzamo simptomu, tas man būtu nieks. Darbs patiesībā nebija ne grūts, ne smags. Taču komplektā ar šiem savādajiem traucējumiem, tas sagādāja velnišķīgas mokas. Nespēju nekā pierast, ka nedrīkstu vērties uz augšu, uz leju un strauji uz sāniem. Tad momentā bija klāt mežonīgs reibonis. Tā dēļ nereti kritu virsū visam, kas tik priekšā. Samaņa nezuda, taču savu ķermeni kontrolēt nespēju. Gulēt jau arī vēl aizvien varēju tikai uz labā sāna. Tad nereiba. Tajā mazajā Britu saliņā medicīniskā aprūpe nebija visai kvalitatīva. Turklāt tikai par maksu, kas nav no zemajām. Vīlusies sevī, pieņēmu lēmumu braukt atpakaļ mājās. Latvijā dažas dienas atguvos. Nolēmu rīkoties. Ģimenes ārsti vairs negribēju sastapt. Uzzināju arī, ka viņa gatavojas doties pensijā. Atradu citu ģimenes ārsti. Daktere pēc specialitātes onkologs, ar ģimenes ārsta praksi. Visumā mierīga un nosvērta, labprāt pieņēma mani savā praksē. Varēju arī izstāstīt visu piedzīvoto. Apvaicājos, vai iespējams veikt kādus izmeklējumus, jo ir skaidrs, ka kaut kas man tomēr kaiš. Teju gads jau apritējis, bet nepatikšanas nemaz negrasās pazust. Viņa māja tik ar galvu, taču neko arī nepiedāvāja. Pati nevarēju iedomāties, kas nepieciešams, ar ko vispār sākt. Sametās man tā kā drusku neērti. Mazliet atkal sajutos kā slinka nekauņa. Tā jau nav, es zinu! Bet kaut kā zemapziņā atsaucās iepriekšējās ģimenes ārstes strostējums. Meklēju arī darbu. Manā pilsētā neko neatradu. Darbu atradu Rīgā. RIMI piedāvāja iespēju tiem, kuri nav rīdzinieki, strādāt Rīgas RIMI veikalos. Piedāvāja apmaksātu hosteli un ceļa izdevumus. Algas milzīgas tur nav, bet Latvijai vēl tā nekas -toties vienmēr laicīgi un sociālās garantijas arī ir. Darbs maiņās. Nu cerēju, ka varēšu mēģināt izmeklēties pa brīvdienām un strādāt. Izvēlējos būt par pavāri Spices RIMI hipermārketā. Man ir pavāra izglītība, neliela pieredze arī. Darbs nav no vieglajiem, bet kad biju vesela, tad man nešķita smagi. Domāju, ka gan jau varēšu. Tomēr veselības stāvokļa dēļ nebija tā, kā biju iztēlojusies. Darbā sāpēšanas un stīvumu pārvarēju. Stingri piedomāju pie reiboņa briesmām, kuras kustības nekādā gadījumā nedrīkstu pieļaut, lai nav jāgāžas. Tomēr gadījās, ka aizmirsos. Gadījās, ka uzkritu produktu plauktam un šo to sabojāju. Nereti gadījās, ka izkāpjot no autobusa, es stipri sagrīļojos, ka nāca klāt cilvēki, jautādami, vai man viss ir labi. Kauns tajos brīžos neaptverams. Reiz gadījās pavisam muļķīgi un smieklīgi reizē. Braucu vēlu vakarā pēc maiņas uz mājām Rīgas-Liepājas autobusā. Protams, sagurusi, sāpēja kājas. Bija ļoti jauks šoferītis, runīgs, laipns pret katru. Saldū ārā kāpēji visi viņam teica - paldies, vēlēja labu. Man arī gribējās cilvēkam pateikties par viņa darbu. Aizmirsu atkal par savu reiboni. Strauji pagriezos uz šofera pusi un iekritu viņam tieši klēpī.
Runājot pie darba - diemžēl tie darba prieki bija vēl īsāki nekā Gērnsijā. Pēc pusotra mēneša strādāšanas - pašā maiņas vidū - vakarā sajutos īpatnēji sagurusi. Sajūta bija kā pirms temperatūras celšanās. Nakti kaut kā pusnomodā aizvadīju. Norakstīju to uz karsto laiku. No rīta pirms darba sajutu atkal lauzošas sāpes kreisajā ribu pusē. Saņēmos izturēt un devos uz darbu. Darbs nevedās, nu jau sāpēja katra kustība, drebēja viss ķermenis. Nolēmu, ka man ir jāiztur vismaz šī darba diena, jo darāmā ir neprātīgi daudz, tomēr neizturēju. Vienā brīdī sāpes aizsita elpu un es saļimu uz grīdas. Kolēģi izsauca ātro palīdzību. Mani aizveda uz palīdzības dienesta mašīnu. Ar asarām acīs vēl šodien atceros, cik labestīgi bija visi trīs brigādes puiši. Gados pavisam jauni zēni. Lai viņiem visiem veselība un brīnišķīga dzīvīte par sirsnību! Viņi labu prātu uzklausīja manu bēdu stāstu. Veica analīzes un kardiogrammu, mērīja spiedienu. Secināja, ka ir iekaisums, bet dzīvība briesmās nav. Ieteica doties pie ģimenes ārsta. Sapotēja pretsāpju zāles, lai tieku mājās. Vēl līdzi iedeva sāpju remdējošas tabletes, lai varu mājupceļu izturēt. Starp citu ātrās palīdzības jaunais ārsts tik labi orientējās medicīnā, ka, izsakot savu viedokli par sabojātu imunitāti, viņš bija vistuvāk patiesībai. Vēlāk pēc pusgada muļļāšanās pie ģimenes ārstes un dzīvošanas uz slimības lapas, atklājās autoimunitāte... Pēc negadījuma darbā ģimenes ārste nosūtīja veikt analīzes un rentgenu plaušām. Izrakstīja arī pretiekaisuma medikamentus, jo bija paaugstināta temperatūra virs 38°. Atkal sāpēja viss, biju kā salauzta. Rentgenā bija redzams pleirīts identiski turpat kur pirmoreiz pirms gada. Analīzēs bija ļoti paaugstināts iekaisuma marķiera rādītājs. Devos pie pulmanologa. Kad biju Sauriešu slimnīcā, ārsts, kurš mani ārstēja, man pirms izrakstīšanās iedeva savu vizītkarti. Sacīja, ka tas gadījumam, ja atkal gadās kāda nopietnāka elpceļu problēma, lai griežos tieši pie viņa. Lai nav tā, ka atkal man jāstaigā pa neskaitāmiem kabinetiem mēnešiem ilgi ar nopietnu veselības problēmu. Dakteri sazvanīju, viņš gribēja, lai veicu DT plaušām. Rindā bija jāgaida pusotrs mēnesis. Pa to laiku, dzerot dakteres dotās zāles, šķita, ka notiek brīnums. Sāpes sāka pazust un atsāku justies gandrīz kā pirms saslimšanas. Reibonis gan nemazinājās Galvā arī sīca un svilpa, klusāk un skaļāk bez mitas. Tas tracināja. Kamēr gaidīju DT, veicu arī citus izmeklējumus, ko ģimenes ārste ieteica. Kā piemēram USG vēdera dobumam, kur viss bija skaisti. RTG vēlreiz plaušām, kas nu jau rādīja uzlabojumus. Tad vēl un vēl analīzes un vizīte pie rehabitologa ar konsultāciju par ārstnieciskās vingrošanas nepieciešamību. Izgāju fizioterapijas kursu. Daktere pārtrauca izrakstīto zāļu kursu. Sāpes atgriezās ar jaunu sparu. Migrēja pa ķermeni, atgriezās arī stīvums. Pēc fizioterapijas kursa noslēgšanas nekas uz labo pusi nemainījās. Metu kaunu pie malas, arī neredzot citu iespēju, jautāju, vai nevar atkal man tās pretiekaisuma zāles izrakstīt. Kad tās lietoju, tad jutos itin jauki. Nu vismaz sāpju un stīvuma ziņā. Jā, dakterei nebija iebildumu. Nosūtīja papildus vēl uz vienu DT sprandas - kakla daļai, kuru atkal ar "prieku" gaidīju ilgi jo ilgi. Pa to laiku tiku nedaudz skaidrībā ar plaušu ķibeli. DT uzrādījās neliels veidojumi pleiras daļā. Sauriešu ārsts ielika mani rindā ap gada nogali slimnīcā uz izmeklēšanu. Veidojumi ārstam nepatika. Bija sagaidīts DT kaklam. Spondiloze un osteohondroze tomēr nebija. Bija brangi palielināts vairogdziedzeris, ieteica veikt USG. Kad tur nokļuvu, sonogrāfijas ārste teica, ka ir redzams plašs iekaisums vairogdziedzerī abās pusēs. Mezglu neesot. Mutiski ieteica veikt hormonu analīzes. To nekavējos pateikt savai dakterei. Viņa atteica nosūtīt uz analīzēm. To pamatoja ar to, ka, ja mezglu nav, tad hormonu analīzes nav jāveic. Atlika tik ārstei noticēt. Bija jau 2019. gada oktobris, kad sāku sajusties sliktāk. Ļoti asaroja acis un nemitīgi pilēja deguns. Ap acīm uzradās tūska, pamazām veidojot tādus kā ar ūdeni pildītus maisus zem acīm. Seja arī uztūka. Spogulī nepazinu sevi, un nepazina mani citi uz ielas. Ģimenes daktere pārmaiņas redzēja ik mīļas divas nedēļas joprojām. Viņai nebija nevienas ideja, kas ar mani notiek. Aizsūtīja atkal pie vietējā LOR, tas teica, ka viss ir labi, parādīja dažus vingrinājumus degunam un noteica joda terapiju ausīm trokšņu dēļ. Ak, es muļķīte! Darīju, kā viņš ieteica. Nekas no tā nemainījās, pat kļuva nelāgāk. Lūdzos ģimenes dakterei, lai palīdz saprast, kas man vainas. Ieminējos visu, kas tik nāca prātā. Nekā jau daudz no slimībām es nejēdzu. Ieminējos, ka varbūt kāda alerģija, kaut iepriekš nekādas alerģijas man nav bijušas. Daktere to sadzirdēja un tūdaļ izrakstīja zāles pret alerģiju. Man tomēr šķita dīvaini, bet darīju, kas jādara. Pa to laiku kļuva vēl sliktāk. Nu jau pa naktīm ļoti svīdu, sirds meta kūleņus, ļoti daudz murgoju un skaļi krācu. Agrāk nekad netiku miegā krākusi. Ēst gribējās, bet apēst varēju ļoti maz. Nemitīgi bija tāda iekšēja pilnuma sajūta. Maz ēdot, pamanīju, ka pieaug svars. Pati jutos kā uzpampusi muca. Siltā istabā salu nost. Tas mainījās ar krasiem karstuma viļņiem un lipīgiem sviedriem. Galvā neciešami spieda, šķita, ka kādā brīdī tā uzsprāgs. Vizītes pie ģimenes ārstes beidzās ar kārtējo pretalerģijas zāļu nomaiņu. Nemitīgie eksperimenti, un man neziņa. Sāka šķist, ka lēnām eju uz finišu... Decembrī aizbraucu uz Sauriešiem. Bija noticis brīnums. Pēc izmeklējumiem konstatēja, ka veidojumi no pleiras pazuduši. Tas gan bija labi! Dakteris nebija mani aizmirsis un atcerējās arī par Laimas slimību. Jautāja, kā man tagad iet ar to. Teicu, ka nekā. Pastāstīju piedzīvoto ar abām ģimenes ārstēm. Sacīja, ka esot arī ielicis analīzes uz Laimboreliozi, lai uzzinātu, kāds stāvoklis ir tagad, vairāk nekā pēc pusotra gada. Pie viena bija veicis nieru testu, tas gan bija slikts. Par slikto izskatu viņam variantu nebija. Galu galā viņš bija plaušu slimību ārsts, nevis universālais kareivis medicīnā. Kad nez kuro reizi atgriezos pie ģimenes ārstes, viņa ieskatījās jaunumos no slimnīcas. Vērsu uzmanību jaunajam Laimas testam, kurš vēljoprojām bija pozitīvs. Uz to viņai atbilde bija uzreiz gatava. Proti, ka rādītāji ir mazi, un tiem nav nozīmes. Tad sekoja ceļojums uz Stradiņiem pie nefrologa. Pēc izmeklējumiem un sūdzībām secināja, ka stāvoklis pasliktinājies tādēļ, ka ilgstoši lietoju pretsāpju lidzekļus. Nu tos vairs nedrīkstēju. Nu jau bija 2020.gada sākums. Mans stāvoklis joprojām lēni pasliktinājās. Tā kā pretsāpju zāles vairs nedrīkstēju lietot, atgriezās agrākā sāpju migrācija ar stīvumu. Pēc teju četru mēnešu pretalerģijas zāļu lietošanas ģimenes daktere izrakstīja kārtējo pretalerģijas porciju. Es vairs neticēju alerģijas esamībai. Mājās izrunājāmies ar ģimeni. Atcerējāmies par vairogdziedzera hormonu analīzēm. Man nebija ne mazākās saprašanas, kas tie tādi. Kādēļ tomēr sonogrāfijas ārste tos ieteica? Nolēmu, ka iešu pati bez nosūtījuma, lai cik tas maksātu. Nosūtījumu taču man atteica. Paļāvos, ka laboratorijā meitenes sapratīs, kādas analīzes lūdzu veikt. Protams, ka viņas zināja. Atbildes bija ar šokējošiem rezultātiem. Man pat nesaprašai bija pilnīgi skaidrs, ka ir nepatikšanas. Cik tik ātri varēju, aiznesu savus rezultātus ģimenes dakterei. Viņa piesarka un teica, ka tas tik tāds iekaisumiņš. Vairāk neko nejautāju. Viņa man izrakstīja pirmo jauno zāļu porciju, ieminējās, ka tās būs jālieto visu turpmāko dzīvi. Mājās izmalu internetu krustām šķērsām, lai uzzinātu, pie kādas ķezas esmu tikusi. Sajutos morāli pavisam sašļukusi. Man bija hroniska autoimūna saslimšana, turpmāk dzīve būs atkarīga no zālēm. Labā ziņa, ka ir kontrolējama. Arī tas, ka faktiski pati to atklāju. Sliktā ziņa, nāksies arī justies sliktāk un labāk, bet vairs nekad pavisam labi. Tālākās gaitas turpinājās kā pa kalniņiem. Paralēli kļuva sliktāk ar dzirdi, tā kā vietējais LOR ar ieteikumu ausīs pilināt jodu uzticību bija zaudējis, devos uz Liepāju. Atklājās neliels dzirdes zudums, ieteica iegādāties dzirdes aparātu. Sākās kovida ēra, kuras dēļ tā jau garās rindas pie ārstiem izstiepās vēl garākas. Šajā laikā aprīlī kārtējo reizi uzradās temperatūra bez jebkādiem saaukstēšanās simptomiem. Bija iekšējs iekaisums, kuram sekoja antibiotikas. Un kas interesanti - uz muguras kreisajā pusē uzradās sarkans pleķis, līdzīgs kā Laimas slimības aprakstītā eritrēma. Tikai nebija apaļš, bet atgādināja neregulāru taisnstūri ar baltām joslām pa vidu. Tas bija nedaudz niezīgs un visai ātri izpletās pa muguru un kļuva visai liels. Rādīju to ģimenes dakterei. Viņa neteica pilnīgi neko par to. Šis pleķis man saglabājās visai ilgi - vēlu rudenī tikai izzuda. Pa šo laiku beidzot tiku pie endokrinologa, ar kuru nu būs visu dzīvi regulāri jādzraudzējas. Endokrinologam pajautāju, kas notiktu, ja šī vaina nebūtu atklāta un es tik turpinātu varbūt dzert zāles pret alerģiju?! Viņa teica tā: “Būšu tieša, tas agrāk vai vēlāk beigtos, nu jūs jau saprotat...” Vasarā tiku pie neirologa, šoreiz Liepājā. Daktere rūpīgi izvērtēja notikušo. Ļoti pievērsa uzmanību Laimas slimības pozitīvajiem testiem. Ieteica vēlreiz, kad nav nekādu iekaisumu, veikt testu. Ieteica magnētisko rezonansi galvai, apmeklēt imunologu un reimatologu, doties pie infektologa. Tas atkal bija garš process. Šoreiz ģimenes ārste neliedza nosūtījumu veikt borēliju testu. Sūtīja arī uz Latvijas Infektoloģijas centru. Tests Centrālajā laboratorijā bija pozitīvs ar visai palieliem rādītājiem. Latvijas Infektoloģijas centrā veica apstiprinošo Western Blot testu. Arī tas bija pozitīvs, bet borēliju DNS negatīvs. Ar to infektoloģe skaidroja, ka antivielas var būt, bet slimības nav, jo nav pozitīvs borēliju DNS. Iztaujāja par sūdzībām. Galvenos vilcienos pārstāstīju pa šiem gadiem notikušo. Pajautāja, kad un kādas antibiotikas esmu pēdējo reizi lietojusi. Pastāstīju, ka lietoju doksiciklīnu. Par pleķi uz muguras minēju, kurš vēl mazliet ir saredzams. Ieteica, lai eju pie reimatologa vai neirologa, bet vislabāk uz ārstniecisko vingrošanu. Sacīju, ka man vajadzētu arī izrakstu ar viņas rekomendācijām. Daktere pauda neizpratni, sakot, kas tad man svarīgāks, tas papīriņš vai tas, ka man nav slimības? Teicu, ka abi vienlīdz svarīgi. Bālēt sākušo pleķi uz muguras viņa paskatīja. Teica, ka nekas jau no tā nav palicis. Tomēr izrakstīja man doksiciklīnu 10 dienu kursam un viss. Tā apmeklējums beidzās – bez izraksta. Tad sekoja reimatologa apmeklējums Stradiņos. Pieminēju, ka varbūt izslimotā (pēc infektoloģes domām) Laimas slimība kādu artavu piemetusi pie sāpēm un stīvuma. Viņš sacīja, ka par Laimas slimību nerunāsim. Lika veikt visādus izmeklējumus un ar atbildēm nākt atkal pie viņa. Pienāca 2021.gads. Janvārī sagaidīju imunologa pierakstu Stradiņos. Bija man arī reimatologa nozīmēto analīžu atbildes. Imunoloģe tās kārtīgi izskatīja, uzklausīja mani. Dakterei nepatika riņķa dancis ap Laimas slimību. Viņa bija neizpratnē par Latvijas Infektoloģijas centrā notikušo. Tādēļ pierakstīja drīzā laikā vēlreiz pie sevis, nosūtīja vēlreiz uz imūnanalīzēm, kā arī pie kāda no Stradiņu infektologiem. Viņa gribēja infektologa viedokli. Infektologa apmeklējuma dienā man bija stipras sāpes un stīvums. Iekliboju, kreiso kāju vilkdama, viņa kabinetā. Izskatīja atnestos izmeklējumus, kā arī visus līdz šim pozitīvos Laimas slimības testus, pajautāja, kādas man sūdzības. Kārtējo reizi galvenajos vilcienos pārstāstīju savu slimošanas vēsturi. Arī par ērci. Viņa atbilde bija īsa un lakoniska. Proti - Laimas slimības man nav, jo Latvijas Infektoloģijas centrā veiktajā testā nav konstatēta borēliju DNS klātbūtne, jādomā par izslimotu Laimas slimību. Jautāja vēlreiz, kas tad varētu būt visu manu nebūšanu cēlonis? Nosaucu savas migrējošās sāpes pa visu ķermeni, stīvumu locītavās, sāpes pakausī, dažbrīd arī acīs, minēju nemitīgos trokšņus galvā. Tad viņš pajautāja, vai man ceļi nesāp. Tie man tobrīd nesāpēja gan. Tad viņš apgalvoja, ka viss nosauktais nav Laimas slimībai raksturīgi. Uzjautāja vēl, vai man Latvijas Infektoloģijas centra infektoloģe antibiotikas izrakstīja. Teicu, ka 10 dienu kurss katram gadījumam man tika nozīmēts. Prasīja, vai pēc tā mainījās pašsajūtā. Pastāstīju, ka izmaiņas nejutu. Izrakstā ierakstīja, ka iespējams esmu Laimas slimību izslimojusi, bet pašlaik esmu praktiski vesela. Turpmāko izmeklēšanu uz Laimas slimību viņš nerekomendē. Toreiz gan pie sevis nosmējos - redz, kādas tagad modernās medicīnas vadlīnijas, ja esi stīvs un brīžiem paklibs, tev nemitīgi galvā trokšņo, neuztraucies, tā ir labas veselības pazīme - un stīvi vilkos ārā no daktera kabineta. Februārī reimatologs teica, ka nekas pagaidām ļoti slikti nav, šis un tas ir, noteica pēc gada kontroli. Imunoloģe savukārt pauda neizpratni, kā infektologi interpretē Laimas slimības analīžu rezultātus. Viņa ir pārliecināta par Laimas slimība esamību. Ieteica veselības kontroli atkārtoti pie viņas. Ieteica apmeklēt vēl kādu infektologu. Visa šī ārprāta garā epopeja, es to nevienam nenovēlētu! Sekoja vēl viens apmeklējums pie neirologa, kurš savus noteiktos izmeklējumus gaidīja pusgadu. Rindu un kovida trakumu dēļ. Šādas tādas diagnozītes sastādīja, bet kopumā nekas briesmīgs. Operācijas jātaisa neesot. Uzjautāju, ko domā par Laimas slimību?! Viņas atbilde bija, ka uz nerviem Laimas slimība nekādu iespaidu neatstāj. Jā, kādi tik viedokļi nav! Šoruden atkal biju pie savas imunoloģes. Viņas pirmais jautājums bija, vai ir man kādi panākumi ar Laimas slimības ārstēšanu? Sacīju, ka nav, jo nav ticības, ka kāds infektologs teiks, ka tā ir un to centīsies palīdzēt ārstēt. Sacīju, ka arī citi ārsti speciālisti, kā algologs, neirologs, reimatologs, infektologi, visbeidzot arī ģimenes ārsts noraida runas par slimību, arī noliedz tās esamību. Viņa veica man kārtējās imunoloģiskās analīzes, iekļaujot arī analīzes uz dažādām alerģijām un borēliju. Alerģijas ne uz ko nav. Būs mana ģimenes daktere sadakterējusi ilgajā kursā visas alerģijas pa nullēm. Imunitāte joprojām nav lāgā, bet tas ir hroniski, un pilnībā izārstējams nav. Ar to jau esmu samierinājusies. Ieteica rīkoties šādi -aiziet uz laboratoriju un uztaisīt borēliju apstiprinošo testu. Ja pozitīvs, iet atkal pie infektologa. Dārgo testu uztaisīju, tas ir pozitīvs. Atkal pieteicos pie infektologa. Redzēs, kā nu man ies! Kaut kā jau vairs neticās, ka būs atsaucība. Pa šo laiku, kamēr ārstējos endokrinologu uzraudzībā, pašsajūta vismaz kaut kādā ziņā ir uzlabojusies. Ir mazinājies reibonis, līdzsvara gan īsti nav, pie straujākiem apgriezieniem rauj uz vienu vai otru pusi, kā arī sagrīļojos. Tagad glauni varu gulēt uz kuru pusi tik kārojās, varu skatīties gaisā un varu skatīties uz zemes. Pa diviem ar pusi kopā ar reiboni sadzīvotiem gadiem pagāja krietns laiciņš, kamēr pieradu, ka vairs nav stingri jāpiedomā par katru kustību. Palikušas ir sāpes un stīvums, neliela nieru mazspēja, nemitīga sīkšana un svilpšana galvā, un jau pagājis gads, kopš konstatēja acu slimību glaukomu. Tas viss noticis šo notikumu pilnajos gados. Izejot tam visam cauri, šķiet, esmu sapratusi, ka visa sākums ir bijis šī mazā ērce, kuru diemžēl pamanīju par vēlu. Ir bijusi, varbūt vēl joprojām ir Laimas slimība, kurai piepulcējās kāda vīrusa infekcija, kas vēlāk pa ķēdi radīja nepatikšanas lavīnveidā. Arī ar nopietnām sekām. Bet ir mazs cerību stariņš. Priecājos, ka esmu sastapusi ieinteresētu imunologu, kura vēlas palīdzēt."
Visā šajā ļoti garajā stāstā izbaudīju līdz mielēm mūsu medicīnas sistēmu, mediķu attieksmi – gan šausmīgu, gan ieinteresētu un jauku. Sistēma nav vērsta uz to, lai cilvēkiem palīdzētu, lai varētu ātri atklāt savas veselības problēmas un palīdzētu. Tas ir šausmīgi! Cik cilvēku dzīves šādas sistēmas dēļ cieš?! Vai valstij tiešam vajag slimus, neārstētus, nelaimīgus cilvēkus?! Mīļš visiem paldies par pacietību, lasot manu garo stāstu. Citādi nevarēju. Bet galvenais, visiem vēlu izturību, neatlaidību un nezaudēt cerību! Lai mums veselība!”
ATRUNA
Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.
Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!