Jau 1994. gada pētījumā [3], kurā standartizētā medicīniskā pārbaudē salīdzinātas personas, kuras nav slimojušas ar Laimas slimību, ar personām, kuras slimojušas ar šo slimību un ārstētas ar vienu līdz 30 dienām ilgu antibiotiku kursu, secināts, ka: “Personām, kuras slimojušas ar Laimas slimību, ir vairāk muskuļu-skeleta sistēmas traucējumu un lielāks verbālās atmiņas traucējumu īpatsvars, salīdzinot ar personām, kuras nav slimojušas ar Laimas slimību. Gūtie rezultāti liecina, ka diseminēta Laimas slimība var būt saistīta ar veselības traucējumiem ilgtermiņā.”

Tas konstatēts arī citos pētījumos [4;5]. Šajos pētījumos atzīts, ka tam var būt vairāki iemesli:

tā dēvētais pēc Laimas slimības ārstēšanas sindroms (kad problēmas saglabājas baktēriju radītā kaitējuma vai imūnsistēmas modulācijas ietekmē, un organismā nav dzīvotspējīgu spirohetu);

citas slimības ar līdzīgu simptomātiku;

psiholoģiski, psihiatriski vai psihosomatiski traucējumi;

reāla, persistējoša Laimas slimības infekcija ar dzīvotspējīgām borēlijām.

Apkopojot cilvēku, kuras slimojušas ar Laimas slimību, pieredzes stāstus, iezīmējas tendence, ka vairumā gadījumu Latvijas medicīnas speciālisti pacientam, kuram ārstēta Laimas slimības akūta forma, bet, kurš pēc terapijas turpina ciest no veselības traucējumiem, izvēlas piedēvēt jebkuru no pirmajiem trīs minētajiem iemesliem, ar vislielāko uzsvaru uz psiholoģiskiem, psihiatriskiem vai psihosomatiskiem traucējumiem, bet ne persistējošu (hronisku) infekciju. Lielākoties ārstēšana, ko šādi pacienti saņēmuši, ir antidepresantu nozīmēšana, kas vairākumam nav uzlabojuši veselības stāvokli.