Neredzamā Laimas slimība
Cīņa ar Laimas slimību ir izaicinoša ne tikai tāpēc, ka var izpausties daudzos simptomos, bet arī tāpēc, ka cilvēks lielākoties izskatās praktiski vesels, un tamdēļ apkārtējiem ir grūti noticēt, ka tiešām esi slims. Tie, kuriem nākas sadzīvot ar hronisku Laimas slimību, stāsta, ka slimības saasinājuma brīžos izdzīvot dienu no dienas ir kā skriet maratonu pret kalnu, jūtoties vismaz 50 gadus vecākam kā esi un esot reibumā. Pieceļoties no rītiem, ir sajūta, ka neesi gulējis gadiem ilgi, un tavs ķermenis ir kā iebalzamēts. Fiziski grūti noturēt vaļā plakstiņus un pār lūpām dabūt kādu vārdu. Šķiet, ka varētu gulēt gultā katru dienu un visu laiku, bet tas vienalga nemaina to, ka esi noguris. Tik ļoti noguris, ka pat tāda ikdienišķa darbība kā iztīrīt zobus ir apgrūtinoša, jo nav spēka nostāvēt un zobu birste šķiet kādus 5 kilogramus smaga.
Šī ir kaite,
kuru neizdosies uzvarēt ar līdzcilvēku uzmundrinājumiem domāt pozitīvi. Vēl
mazāk palīdzēs pieņēmumi, ka tas viss ir tikai galvā, tāpēc vienkārši ir
jāsaņemas. Var jau saprast, kamēr neesi pastaigājis otra kurpēs, nekad otru
nesapratīsi un, uzmetot aci, vari pat nenojaust par cilvēka fiziskajām un
emocionālajām ciešanām. Ir dienas, kad sāpes un bezspēks ir tik liels, ka liekas
lēnām mirsti. Sadzīvot ar Laimas slimību nozīmē saņemties ik brīdi un mainīt
dzīvesveidu, īpaši piedomājot pie uztura, fiziskajām aktivitātēm un kvalitatīva
miega. Kāds varbūt teiks, ka nav jau tik traki un slimība viņam nenoris tik
mokoši. Tā ir iespējams, jo katra stāsts ir atšķirīgs. Jo savlaicīgāk izdodas
atklāt uz uzsākt terapiju Laimas slimības ārstēšanai jo lielākas iespējas izsprukt
no šīs kaites un saglabāt normālu dzīves kvalitāti. Diemžēl Laimas slimības
slimnieku biedrības apkopotā informācija un cilvēku pieredzes stāsti liecina, ka
ir pārāk daudz tādu cilvēku, kuri iepazīst Laimas slimības mokošo dabu.
Par Laimas slimību
visticamāk dzirdējuši daudzi. Un tiem, kas nav saskārušies ar tās negatīvajām
sekām, visbiežāk šķiet, ka to ir viegli
ārstēt – atliek vien pamanīt sarkano pleķi jeb migrējošo eritēmu un izdzert
daktera izrakstīto antibiotiku kursu. Daudzkārt ar šādu pārliecību arī dzīvo
paši Laimas slimības slimnieki, un savas vēlākās veselības problēmas vairs
nesaista ar reiz sastapto ērci, jo sarkanai pleķis nav bijis vai arī izdzertas
antibiotikas. Uzklausot daudzu cilvēku stāstus, kuri dzīvo ar hronisku Laimas
slimību, lielākajai daļai tik tiešām sarkanā pleķa nav bijis, vai arī tas
palicis nepamanīts, vien vēlāk daļai asins analīzēs uzrādījušās antivielas pret
borrelia burgdorferi baktēriju.
Par šo slimību
pasaulē ir daudz strīdus jautājumu un atšķirīgi ārstu viedokļi. Vieni saka, ka,
ja asins analīzēs uzrādās antivielas uz Laimas slimības izraisošo baktēriju,
tas liecina par to, ka iespējams reiz šī kaite bijusi un tā ir izslimota, un
esošās veselības problēmas, pat tad, ja tām nav citu izskaidrojumu, nevar
saistīt ar Laimas slimību. Otra medicīnas speciālistu grupa uzskata, ka asins
analīzēs var pat neparādīties nekādas antivielas un cilvēks var sirgt ar Laimas
slimību, tāpēc veselību var uzlabot, piemērojot terapiju Laimas slimības
ārstēšanai. Laimas slimības slimnieku biedrībā ir apvienojušies pacienti, tāpēc
mēs varam balstīties tikai mūsu pieredzē un medicīnas speciālistu dažādos
viedokļus vērtēt balstoties uz to. Iepazīstoties ar vairāku simtu cilvēku
pieredzi, mēs atbalstām to medicīnas speciālistu viedokli, kuri saka, ka Laimas
slimība ir daudz sarežģītāka un par to ir daudz vairāk nezināmo kā ierasts
domāt līdz šim. Ja šī slimība, paliek nepamanīta un to laikus nesāk ārstēt, tā var radīt nopietnas un ilgstošas veselības
problēmas, kas var novest pie darba nespējas un pat invaliditātes. Tāpat
jāpiezīmē, ka esošā diagnostika un ārstēšana nav pietiekami kvalitatīva, jo tai pārāk
daudzos gadījumos neseko veselības uzlabošanās.
Pēdējos pāris gados rietumu pasaulē notiek pozitīva virzība – vairs neapgalvo, ka Laimas slimība nav nopietna problēma. Amerikas Savienotajās Valstīs ievērojama aktivitāte sākusies jau vismaz desmit gadus atpakaļ. Eiropā diemžēl par šo kaiti runā daudz par maz. Šobrīd neizskatās, ka 2018.gadā organizētā diskusija Eiropas Parlamentā par Laimas slimības problemātiku būtu vainagojusies ar kādiem slimības diagnostikas un ārstēšanas uzlabojumiem valstiskā līmenī, tomēr pozitīvi ir tas, ka publiskajā telpā informācija par to nudien ir vairāk. Eiropas parlamenta deputāte no Somijas Merja Kilanena Eiroparlamenta toreiz diskusijās norādīja, ka “diemžēl Laimas slimības diagnostika un ārstēšana nav labā stāvoklī, un vēl ir jāveic daudzi pētījumi. Dažreiz Laimas slimība kļūst hroniska, bieži cilvēkiem simptomi saglabājas daudzus gadus pēc antibiotiku terapijas, dažreiz šie cilvēki paliek bez pienācīgas aprūpes un ārstēšanas un zaudē arī spēju strādāt.” Tāpat mediji ziņoja, ka turpmāk valstīm būs jāziņo par Laima slimības gadījumiem.[1] Tas, protams, ir apsveicami, taču, ja trūkst zināšanu slimības diagnosticēšanā dažādās tās stadijās, tad arī turpmāk statistikas dati neatspoguļos patieso situāciju, un cilvēkiem vēl ilgi nāksies klusi ciest sāpes un izmisumu, jo daudzkārt šādiem pacientiem netiek piedāvāta reāla palīdzība veselības problēmas novēršanai vai mazināšanai, bet kā vienīgais ieteikums ir doties pie psihiatra. Daudzi cilvēku stāsti liecina, ka, arī paklausot šim ieteikumam, fiziskā veselība nav uzlabojusies. Pašsajūtu izdevies uzlabot vien tad, kad piemērota terapija Laimas slimības ārstēšanai.
Par
Laimas slimību
Laimas slimība ir
sistemātiska slimība, kura izplatās ar ērču starpniecību un var izpausties ar
dermatoloģiskām, reimatoloģiskām, neiroloģiskām un kardioloģiskām pārmaiņām. Tā
ir ģeogrāfiski plaši izplatīta. Ārpus ASV Laimas slimību parasti dēvē par
boreliozi, jo borēlija baktērijai ir vairākas apakšdzimtas. Piemēram, Borrelia afzelii visbiežāk sastopama Austrumeiropā,
arī Baltijas valstīs un tā primāri rada ādas problēmas. Savukārt rietumvalstīs
visbiežāk sastopama Borrelia garinii, kas rada neiroloģiskas izpausmes.[2]
Visbiežāk atrodamā informācija par Laimas slimības aizsākumiem saistīta ar 1975. gadu, kad
infekcija tika aprakstīta pēc tam, kad Konektikutas štata Laimas pilsētā
novēroja plašu poliartrītu, epidēmiju bērniem. Bērnu lielākajai daļai ērces
koduma vietā bija attīstījusies gredzenveida ādas eritrēma. Sīkāk pētot, no
bojātās ādas izdevās izdalīt spiroheta baktēriju, kuru par godu tās atklājējam
sāka dēvēt par Borrelia burgdorferi. Taču viens
no vadošajiem Laimas slimības speciālistiem, kas ir arī viens no ILADS
dibinātājiem doktors Ričards Horovitzs (Richard I. Horowitz, Md) grāmatā “How
Can I Get Better? An Action Plan for Treating Resistant Lyme & Chronic
Disease” norāda, ka par simptomiem, kas attiecināmi uz Laimas slimību ziņots
jau 19.gadsimta 80.gadu beigās. Simptomi bija saistīti ar ādas bojājumiem.
1922.gadā ziņots par neiroloģiskiem simptomiem, 1930.gadā – psihiatriskiem simptomiem
un dažus gadus vēlāk arī artrīta problēmām. Dakteris uzskata, ka Laimas
slimības diagnosticēšanā traucē klasiskā medicīnas izglītība, kurā iemāca
atrast vienu galveno slimības simptomu un koncentrēties uz to, neskatot visu
organismu kā vienotu sistēmu un nesasaistot šķietami nesaistītus simptomus. [3]
Tāpat viņš norāda, ka tikai mazāk kā pusei cilvēku, kuriem ir Laimas slimība,
ir tik bieži piesauktie izsitumi uz ādas. Turklāt, ja tie ir, ne vienmēr tie
izskatās kā gredzenveida sarkans plankums.[4]
Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka ir
iekodusi ērce un, ja simptomi ir vāji vai vidēji, slimība var tikt nepamanīta
un neārstēta. Ja imūnsistēma ir pietiekami stipra, tā var tikt galā ar
baktēriju un cilvēks jutīsies labi. Gadījumos, kad imūnsistēma tiek galā tikai
ar daļu no baktērijas apakšdzimtām, cilvēks var justies labi mēnešiem vai pat
gadiem, taču pēc noteikta laika baktērija var aktivizēties un cilvēks sāk izjust
slimības simptomus tikai tad. To sauc par vēlo fāzi. Tajā visbiežāk ietekmētas
ir locītavas un nervu sistēma. [5] Nesenie pētījumi pierādījuši, ka standarta
testi uz Laimas slimību ir neprecīzi. Amerikāņu ārsts, Laimas slimības
speciālists dakteris Bils Ravls (Dr.
Bill Rawls) uzskata, ka hroniskos Laimas slimības gadījumos vispār ir maza
varbūtība, ka analīzes uzrādās antivielas uz borēliju.[6] Tādi
testi kā ELISA un Western Blot palaiž garām pat 60%
Laimas slimības gadījumus. Liela daļa analīžu identificē tikai daļu borēlijas
baktērijas sugu. Pamatā testi veidoti, lai noteiktu antivielas uz borrelia burgdoferi, bet ir arī citas borrelia apakšdzimtas, kas izraisa
Laimas slimību. Saskaņā ar Amerikas laboratorijas Igenex mājaslapā minēto analīzes, kas nosaka tikai antivielas, par
neprecīzām tiek uzskatītas tāpēc, ka rezultātus var ietekmēt vairāki faktori:
1)
laiks, kad veic analīzes (pašā sākumā organisms vēl var nebūt paguvis saražot
antivielas);
2) nomākta imūnsistēma - inficēto ērču siekalās
ir specifiska imūnsistēmas nomācošas sastāvdaļas, kas var aizkavēt vai novērst
antivielu saražošanu;
3) antibiotikas - ja lieto antibiotikas,
organisms var nesaražot pietiekami daudz antivielu, lai tās parādītos analīzēs;
4) modificēta borrelia forma - dažiem cilvēkiem borrelia var pārveidoties cistā, kas var aizkavēt organisma spēju
saražot antivielas;
5) novājināta imūnsistēma - viltus negatīvi
rezultāti var būt pacientiem, kuriem ir novājināta imūnsistēma saistībā,
piemēram, ar Laimas slimības saistītajām infekcijām;
6) seronegatīvi pacienti – netiek saražotas
antivielas.
Testu
ticamība atkarīga arī no konkrētām laboratorijām, jo atšķiras vadlīnijas un diagnostikas
tehnikas.[7]
Dakteris Ričars Horovitzs (Richard I. Horowitz, Md) norāda, ka katram Laimas slimības ārstēšana un tās ilgums atšķiras atkarībā no slimības stadijas, citām infekcijām, kas saistītas ar Laimas slimību, kā arī kopējā veselības stāvokļa. Viņš atzīst, ka ārstēšanās parasti ir ilga un sarežģīta, taču uzlabot pašsajūtu ir iespējams.[8]
Šī slimība prasa daudz neatlaidības un
iemāca, ka neviens cits tavā vietā par tevi neparūpēsies, jo ceļš uz
atveseļošanos nozīmē būtiskas uztura un citas dzīvesveida izmaiņas. Lielākā
daļa cilvēku, saskaņā ar Laimas slimības apkopoto informāciju, norāda, ka
gadiem mocījušies ar sliktu pašsajūtu, taču tad, kad kaut kā nebūt nonākuši
līdz diagnozei Laimas slimība un sākuši ārstēt to, izdevies ievērojami uzlabot
pašsajūtu.
Šī slimība sabiedrībā ir neizprasta un
tāpēc bieži vien cilvēki nesaņem nepieciešamo atbalstu un jūtas nesaprasti un
vientuļi. Tas papildus fiziskajām ciešanām rada arī emocionālus pārdzīvojumus,
tāpēc ģimenes un līdzcilvēku atbalsts ir ļoti būtisks. Iespējams, ka tuvinieki tā pa īstam nesapratīs Laimas slimības
slimnieka fiziskās un emocionālās ciešanas, jo ir diez gan grūti līdz kaulam
saprast otru, ja pats neesi kam tādam gājis cauri. Tomēr atrast domu biedrus,
kas spēj uzklausīt, saprast un dalīties savā pieredzē, var mazināt emocionālos
pārdzīvojumus, tāpēc aicinām pievienoties facebook
atbalsta grupai Laimas slimības slimnieku
atbalsta grupa, kā arī kļūt par biedrības “Laimas slimības slimnieku
biedrība” biedru (kontakti: [email protected]).
Citu cilvēku
pieredzes stāsti: https://www.youtube.com/channel/UCTKkVkRk8ubkEOmz0eFDXTw
[2] Conquering Lyme Disease, Brian A. Fallon, Md and Jennifer Sotsky, Md
2017. 11.-12.lpp
[3] Richard
I. Horowitz, MD “How Can I Get Better?
An Action Plan for Treating Resistant Lyme & Chronic Disease, 13. -15.lpp.
[4] Richard
I. Horowitz, MD “How Can I Get Better?
An Action Plan for Treating Resistant Lyme & Chronic Disease, 21.lpp
[5] Conquering Lyme Disease, Brian A. Fallon, Md and Jennifer Sotsky, Md
2017. 45.lpp
[6]https://rawlsmd.com/health-articles/testing-chronic-lyme-disease-really-worth?fbclid=IwAR3Bmfc5eEbRHkPza_mxJhoq3-gL5TGgbAFGl8blc07sw0OBGS5S6w8GzyI