Neredzamā Laimas slimība

Cīņa ar Laimas slimību ir izaicinoša ne tikai tāpēc, ka var izpausties daudzos simptomos, bet arī tāpēc, ka cilvēks lielākoties izskatās praktiski vesels, un tamdēļ apkārtējiem ir grūti noticēt, ka  tiešām esi slims. Tie, kuriem nākas sadzīvot ar hronisku Laimas slimību, stāsta, ka  slimības saasinājuma brīžos izdzīvot dienu no dienas ir kā skriet maratonu pret kalnu, jūtoties vismaz 50 gadus vecākam kā esi un esot reibumā. Pieceļoties no rītiem, ir sajūta, ka neesi gulējis gadiem ilgi, un tavs ķermenis ir kā iebalzamēts. Fiziski grūti noturēt vaļā plakstiņus un pār lūpām dabūt kādu vārdu. Šķiet, ka varētu gulēt gultā katru dienu un visu laiku, bet tas vienalga nemaina to, ka esi noguris. Tik  ļoti noguris, ka pat tāda ikdienišķa darbība kā iztīrīt zobus ir apgrūtinoša, jo nav spēka nostāvēt un zobu birste šķiet kādus 5 kilogramus smaga.  

Šī ir kaite, kuru neizdosies uzvarēt ar līdzcilvēku uzmundrinājumiem domāt pozitīvi. Vēl mazāk palīdzēs pieņēmumi, ka tas viss ir tikai galvā, tāpēc vienkārši ir jāsaņemas. Var jau saprast, kamēr neesi pastaigājis otra kurpēs, nekad otru nesapratīsi un, uzmetot aci, vari pat nenojaust par cilvēka fiziskajām un emocionālajām ciešanām. Ir dienas, kad sāpes un bezspēks ir tik liels, ka liekas lēnām mirsti. Sadzīvot ar Laimas slimību nozīmē saņemties ik brīdi un mainīt dzīvesveidu, īpaši piedomājot pie uztura, fiziskajām aktivitātēm un kvalitatīva miega. Kāds varbūt teiks, ka nav jau tik traki un slimība viņam nenoris tik mokoši. Tā ir iespējams, jo katra stāsts ir atšķirīgs. Jo savlaicīgāk izdodas atklāt uz uzsākt terapiju Laimas slimības ārstēšanai jo lielākas iespējas izsprukt no šīs kaites un saglabāt normālu dzīves kvalitāti. Diemžēl Laimas slimības slimnieku biedrības apkopotā informācija un cilvēku pieredzes stāsti liecina, ka ir pārāk daudz tādu cilvēku, kuri iepazīst Laimas slimības mokošo dabu.

 Par Laimas slimību visticamāk dzirdējuši daudzi. Un tiem, kas nav saskārušies ar tās negatīvajām sekām, visbiežāk šķiet, ka  to ir viegli ārstēt – atliek vien pamanīt sarkano pleķi jeb migrējošo eritēmu un izdzert daktera izrakstīto antibiotiku kursu. Daudzkārt ar šādu pārliecību arī dzīvo paši Laimas slimības slimnieki, un savas vēlākās veselības problēmas vairs nesaista ar reiz sastapto ērci, jo sarkanai pleķis nav bijis vai arī izdzertas antibiotikas. Uzklausot daudzu cilvēku stāstus, kuri dzīvo ar hronisku Laimas slimību, lielākajai daļai tik tiešām sarkanā pleķa nav bijis, vai arī tas palicis nepamanīts, vien vēlāk daļai asins analīzēs uzrādījušās antivielas pret borrelia burgdorferi baktēriju.

 Par šo slimību pasaulē ir daudz strīdus jautājumu un atšķirīgi ārstu viedokļi. Vieni saka, ka, ja asins analīzēs uzrādās antivielas uz Laimas slimības izraisošo baktēriju, tas liecina par to, ka iespējams reiz šī kaite bijusi un tā ir izslimota, un esošās veselības problēmas, pat tad, ja tām nav citu izskaidrojumu, nevar saistīt ar Laimas slimību. Otra medicīnas speciālistu grupa uzskata, ka asins analīzēs var pat neparādīties nekādas antivielas un cilvēks var sirgt ar Laimas slimību, tāpēc veselību var uzlabot, piemērojot terapiju Laimas slimības ārstēšanai. Laimas slimības slimnieku biedrībā ir apvienojušies pacienti, tāpēc mēs varam balstīties tikai mūsu pieredzē un medicīnas speciālistu dažādos viedokļus vērtēt balstoties uz to. Iepazīstoties ar vairāku simtu cilvēku pieredzi, mēs atbalstām to medicīnas speciālistu viedokli, kuri saka, ka Laimas slimība ir daudz sarežģītāka un par to ir daudz vairāk nezināmo kā ierasts domāt līdz šim. Ja šī slimība, paliek nepamanīta un to laikus nesāk ārstēt,  tā var radīt nopietnas un ilgstošas veselības problēmas, kas var novest pie darba nespējas un pat invaliditātes. Tāpat jāpiezīmē, ka esošā diagnostika un ārstēšana nav pietiekami kvalitatīva, jo tai pārāk daudzos gadījumos neseko veselības uzlabošanās.

 Pēdējos pāris gados rietumu pasaulē notiek pozitīva virzība – vairs neapgalvo, ka Laimas slimība nav nopietna problēma. Amerikas Savienotajās Valstīs ievērojama aktivitāte sākusies  jau vismaz desmit gadus atpakaļ. Eiropā diemžēl par šo kaiti runā daudz par maz. Šobrīd neizskatās, ka 2018.gadā organizētā diskusija Eiropas Parlamentā par Laimas slimības problemātiku būtu vainagojusies ar kādiem slimības diagnostikas un ārstēšanas uzlabojumiem valstiskā līmenī, tomēr pozitīvi ir tas, ka publiskajā telpā informācija par to nudien ir vairāk. Eiropas parlamenta deputāte no Somijas Merja Kilanena Eiroparlamenta toreiz diskusijās norādīja, ka “diemžēl Laimas slimības diagnostika un ārstēšana nav labā stāvoklī, un vēl ir jāveic daudzi pētījumi. Dažreiz Laimas slimība kļūst hroniska, bieži cilvēkiem simptomi saglabājas daudzus gadus pēc antibiotiku terapijas, dažreiz šie cilvēki paliek bez pienācīgas aprūpes un ārstēšanas un zaudē arī spēju strādāt.” Tāpat mediji ziņoja, ka turpmāk valstīm būs jāziņo par Laima slimības gadījumiem.[1] Tas, protams, ir apsveicami, taču, ja trūkst zināšanu slimības diagnosticēšanā dažādās tās stadijās, tad arī turpmāk statistikas dati neatspoguļos patieso situāciju, un cilvēkiem vēl ilgi nāksies klusi ciest sāpes un izmisumu, jo daudzkārt šādiem pacientiem netiek piedāvāta reāla palīdzība veselības problēmas novēršanai vai mazināšanai, bet kā vienīgais ieteikums  ir doties pie psihiatra. Daudzi cilvēku stāsti liecina, ka, arī paklausot šim ieteikumam, fiziskā veselība nav uzlabojusies. Pašsajūtu izdevies uzlabot vien tad, kad piemērota terapija Laimas slimības ārstēšanai.

Par Laimas slimību

 Laimas slimība ir sistemātiska slimība, kura izplatās ar ērču starpniecību un var izpausties ar dermatoloģiskām, reimatoloģiskām, neiroloģiskām un kardioloģiskām pārmaiņām. Tā ir ģeogrāfiski plaši izplatīta. Ārpus ASV Laimas slimību parasti dēvē par boreliozi, jo borēlija baktērijai ir vairākas apakšdzimtas. Piemēram, Borrelia afzelii visbiežāk sastopama Austrumeiropā, arī Baltijas valstīs un tā primāri rada ādas problēmas. Savukārt rietumvalstīs visbiežāk sastopama Borrelia garinii,  kas rada neiroloģiskas izpausmes.[2] Visbiežāk atrodamā informācija par Laimas slimības aizsākumiem saistīta ar 1975. gadu, kad infekcija tika aprakstīta pēc tam, kad Konektikutas štata Laimas pilsētā novēroja plašu poliartrītu, epidēmiju bērniem. Bērnu lielākajai daļai ērces koduma vietā bija attīstījusies gredzenveida ādas eritrēma. Sīkāk pētot, no bojātās ādas izdevās izdalīt spiroheta baktēriju, kuru par godu tās atklājējam sāka dēvēt par Borrelia burg­dorferi. Taču viens no vadošajiem Laimas slimības speciālistiem, kas ir arī viens no ILADS dibinātājiem doktors Ričards Horovitzs (Richard I. Horowitz, Md) grāmatā “How Can I Get Better? An Action Plan for Treating Resistant Lyme & Chronic Disease” norāda, ka par simptomiem, kas attiecināmi uz Laimas slimību ziņots jau 19.gadsimta 80.gadu beigās. Simptomi bija saistīti ar ādas bojājumiem. 1922.gadā ziņots par neiroloģiskiem simptomiem, 1930.gadā – psihiatriskiem simptomiem un dažus gadus vēlāk arī artrīta problēmām. Dakteris uzskata, ka Laimas slimības diagnosticēšanā traucē klasiskā medicīnas izglītība, kurā iemāca atrast vienu galveno slimības simptomu un koncentrēties uz to, neskatot visu organismu kā vienotu sistēmu un nesasaistot šķietami nesaistītus simptomus. [3] Tāpat viņš norāda, ka tikai mazāk kā pusei cilvēku, kuriem ir Laimas slimība, ir tik bieži piesauktie izsitumi uz ādas. Turklāt, ja tie ir, ne vienmēr tie izskatās kā gredzenveida sarkans plankums.[4]  Bieži cilvēki nemaz nepamana, ka ir iekodusi ērce un, ja simptomi ir vāji vai vidēji, slimība var tikt nepamanīta un neārstēta. Ja imūnsistēma ir pietiekami stipra, tā var tikt galā ar baktēriju un cilvēks jutīsies labi. Gadījumos, kad imūnsistēma tiek galā tikai ar daļu no baktērijas apakšdzimtām, cilvēks var justies labi mēnešiem vai pat gadiem, taču pēc noteikta laika baktērija var aktivizēties un cilvēks sāk izjust slimības simptomus tikai tad. To sauc par vēlo fāzi. Tajā visbiežāk ietekmētas ir locītavas un nervu sistēma. [5]  Nesenie pētījumi pierādījuši, ka standarta testi uz Laimas slimību ir neprecīzi. Amerikāņu ārsts, Laimas slimības speciālists dakteris Bils Ravls (Dr. Bill Rawls) uzskata, ka hroniskos Laimas slimības gadījumos vispār ir maza varbūtība, ka analīzes uzrādās antivielas uz borēliju.[6] Tādi testi kā ELISA un Western Blot palaiž garām pat 60% Laimas slimības gadījumus. Liela daļa analīžu identificē tikai daļu borēlijas baktērijas sugu. Pamatā testi veidoti, lai noteiktu antivielas uz borrelia burgdoferi, bet ir arī citas borrelia apakšdzimtas, kas izraisa Laimas slimību. Saskaņā ar Amerikas laboratorijas Igenex mājaslapā minēto analīzes, kas nosaka tikai antivielas, par neprecīzām tiek uzskatītas tāpēc, ka rezultātus var ietekmēt vairāki faktori:

1) laiks, kad veic analīzes (pašā sākumā organisms vēl var nebūt paguvis saražot antivielas);

 2) nomākta imūnsistēma - inficēto ērču siekalās ir specifiska imūnsistēmas nomācošas sastāvdaļas, kas var aizkavēt vai novērst antivielu saražošanu;

 3) antibiotikas - ja lieto antibiotikas, organisms var nesaražot pietiekami daudz antivielu, lai tās parādītos analīzēs;

 4) modificēta borrelia forma - dažiem cilvēkiem borrelia var pārveidoties cistā, kas var aizkavēt organisma spēju saražot antivielas;

 5) novājināta imūnsistēma - viltus negatīvi rezultāti var būt pacientiem, kuriem ir novājināta imūnsistēma saistībā, piemēram, ar Laimas slimības saistītajām infekcijām;

 6) seronegatīvi pacienti – netiek saražotas antivielas.

Testu ticamība atkarīga arī no konkrētām laboratorijām, jo atšķiras vadlīnijas un diagnostikas tehnikas.[7]

  Dakteris Ričars Horovitzs (Richard I. Horowitz, Md) norāda, ka katram Laimas slimības ārstēšana un tās ilgums atšķiras atkarībā no slimības stadijas, citām infekcijām, kas saistītas ar Laimas slimību, kā arī kopējā veselības stāvokļa. Viņš atzīst, ka ārstēšanās parasti ir ilga un sarežģīta, taču uzlabot pašsajūtu ir iespējams.[8]

Šī slimība prasa daudz neatlaidības un iemāca, ka neviens cits tavā vietā par tevi neparūpēsies, jo ceļš uz atveseļošanos nozīmē būtiskas uztura un citas dzīvesveida izmaiņas. Lielākā daļa cilvēku, saskaņā ar Laimas slimības apkopoto informāciju, norāda, ka gadiem mocījušies ar sliktu pašsajūtu, taču tad, kad kaut kā nebūt nonākuši līdz diagnozei Laimas slimība un sākuši ārstēt to, izdevies ievērojami uzlabot pašsajūtu.

Šī slimība sabiedrībā ir neizprasta un tāpēc bieži vien cilvēki nesaņem nepieciešamo atbalstu un jūtas nesaprasti un vientuļi. Tas papildus fiziskajām ciešanām rada arī emocionālus pārdzīvojumus, tāpēc ģimenes un līdzcilvēku atbalsts ir ļoti būtisks. Iespējams, ka tuvinieki  tā pa īstam nesapratīs Laimas slimības slimnieka fiziskās un emocionālās ciešanas, jo ir diez gan grūti līdz kaulam saprast otru, ja pats neesi kam tādam gājis cauri. Tomēr atrast domu biedrus, kas spēj uzklausīt, saprast un dalīties savā pieredzē, var mazināt emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc aicinām pievienoties facebook atbalsta grupai Laimas slimības slimnieku atbalsta grupa, kā arī kļūt par biedrības “Laimas slimības slimnieku biedrība” biedru (kontakti: [email protected]).

Citu cilvēku pieredzes stāsti: https://www.youtube.com/channel/UCTKkVkRk8ubkEOmz0eFDXTw

Nav komentāru

Komentēt