Mīti un fakti par un ap Laimas slimību
1.
Mīts:
ja notikusi inficēšanās ar Laimas slimību, noteikti jābūt sarkanajam pleķim jeb
migrējošajai eritēmai.
Patiesībā: ne visiem, kuri inficējas ar Laimas slimību parādās migrējošā eritēma. Patiesībā tā parādās aptuveni 40%-80% gadījumu (dažādos avotos informācija būtiski atšķiras, visbiežāk tiek minēts, ka tie varētu būt 50%-60%). Tāpat jāņem vērā, ka ne vienmēr pēc ērces kodiena izsitums izskatīsies tā, kā pieņemts par to domāt. Cilvēku pieredze liecina, ka izsitumi, ja tie ir, mēdz būt dažādi.
2.
Mīts:
ja nav manīts, ka piesūkusies ērce, tad nav iespējams, ka notikusi inficēšanās
ar Laimas slimību.
Patiesībā:
ērces var būt ļoti sīkas, kā arī piesūkties tādā vietā, kur to nav viegli
pamanīt, piemēram, galvas matainajā daļā. Turklāt ērces izdala anestezējošu
vielu, kas tām palīdz palikt nepamanītām.
3.
Mīts:
palaist garām, ka notikusi inficēšanās ar Laimas slimību, nav iespējams
Patiesībā:
Laimas slimības simptomi ir nespecifiski, tāpēc, ja nav pamanīta ērce, kā arī
uz ķermeņa nav migrējošās eritēmas, visbiežāk Laimas slimība tiek sajaukta ar
gripu, vīrusu vai vienkāršu saaukstēšanos, tomēr savlaicīga slimības
diagnosticēšana ir īpaši svarīga, lai nerastos komplikācijas un hroniskas
veselības problēmas.
4.
Mīts:
ērces var sastapt tikai garā zālē vai mežā.
Patiesībā:
ērces var sastapt jebkur, pat piemājas dārzā un pilsētas parkā, turklāt tās
sastopamas pilnīgi visos kontinentos, pat Antarktīdā. Ērces
sastopamas visos sauszemes biotopos. Vislielākā varbūtība sastapt ērces ir
aizaugušos lapu koku un jauktos mežos. Mazāka iespējamība sastapt ērces ir
sausos priežu mežos. Retāk tās sastopamas jūrmalas kāpās, purvos, apdzīvotu
vietu pļautos zālājos, lauksaimniecības zemēs – labības laukos, ganībās.
Galvenie faktori, kas labvēlīgi ērcēm ir bieza zemsedze, kūlas uzkrāšanās,
aizaugšana ar krūmiem, savvaļas dzīvnieku klātbūtne.
5.
Mīts: ērces ziemā aiziet bojā.
Patiesībā: ērces ir aukstumizturīgas. Ērces sastingušas ziemo augsnē un
zemsedzē. Ja gaisa temperatūra ir -20 °C, tad augsnē tikai daži grādi zem
nulles. Rudenī pirms ziemošanas ērču ķermenī izveidojas savdabīgs bioantifrīzs,
kas traucē sasalt un pārvērsties ledū to ķermeņa šķidrumam.
6.
Mīts:
ja asinsanalīzēs ir negatīvas, Laimas slimības nav.
Patiesībā:
liela nozīme ir tam, kurā brīdī un kādas asinsanalīzes tiek veiktas. Ja tās
uztaisa par ātru, tad iespējams antivielas vēl nav izstrādājušās, savukārt, ja
slimība kļuvusi hroniska, organisms iespējams vairs neizstrādā antivielas.
Laimas slimība ir klīniska slimība, tāpēc tās diagnostika nevar tikt balstīta
tikai asinsanalīzēs.
7.
Mīts:
ja tiek diagnosticēta Laimas slimība un tās ārstēšanai piemērota divu trīs
nedēļu antibiotiku terapija, slimība visiem tiek izārstēta.
Patiesībā:
ne visiem šāda divu trīs nedēļu antibiotiku terapija ir efektīva un rezultējas
ar labu pašsajūtu. Daļa Laimas slimības slimnieku, kas ārstēti ar vienreizēju
14–28 dienu antibiotiku monoterapiju, turpina ciest no veselības traucējumiem
un dažkārt kļūst darbnespējīgi. Tam par iemeslu var būt gan t.s. pēcinfekcijas
sindroms, gan citi ierosinātāji, gan persistējoša borelioze.
8.
Mīts:
lai notiktu inficēšanās, ir jāpaiet vismaz 36 stundām pēc ērces piesūkšanās.
Pēc 72 stundām inficēšanās risks ir ievērojami augstāks.
Patiesībā:
saskaņā ar pētījumiem[1]
borēliju nodošana notiek laikposmā no 16 stundām (iespējams, mazāk) līdz 72
stundām pēc ērces piesūkšanās. Borēliju nodošanas ātrumu nosaka spirohetu
atrašanās vieta ērcē (dažkārt spirohetas atrodas vairākkārt barojušos ērču
siekalu dziedzeros, nevis viduszarnā, tad infekcijas nodošana ir daudzkārt
ātrāka), daudz ātrāk borēlijas nodot arī daļēji barojošās ērces. Nodošanas
laiku būtiski ietekmē attiecīgā borēlijas suga - jo agresīvāks borēlijas tips,
jo ātrāks nodošanas laiks. Ļoti liela nozīme ir tam, cik stipra vai vāja ir
attiecīgās personas imūnsistēma - jo spēcīgāka imūnsistēma, jo lēnāks nodošanas
laiks, jo vājāka - jo ātrāks.
9.
Mīts:
ja ir piesūkusies ērce, pirms tās izraušanas uz ērces jāuzlej eļļa vai spirts
u.c.
Patiesībā:
uz ērces liet neko nedrīkst. Ērces pārklāšana ar eļļu vai spirtu var
izraisīt ērces elpošanas traucējumus un ērce sāks rīstīties (lai gan neelpo
caur muti) un atvemt viduszarnas saturu brūcē, tādējādi veicinot inficēšanos ar
ērces pārnēsātiem vīrusiem un infekcijām.
10. Mīts: ērci pareizi izrauj, ja to griež pulksteņrādītāja
virzienā.
Patiesībā:
informācija par pareizu ērces izraušanu publiskajā telpā ir atšķirīga, tāpēc Laimas
slimības slimnieku biedrība jautāja entomologam Voldemāram Spunģim un
ILADS (Starptautiskajā Laimas slimības un ar to saistīto infekciju
slimību apvienība) pārstāvjiem.
Voldemārs Spuņģis: “Raut pa tiešo vai
ar griezienu ir atkarīgs no tā, no kā mēs gribētu izvairīties. Galvenais ir
nospiest gremošanas traktu (snuķi) ar diegu vai pinceti. Ja mēs nospiežam ērces
gremošanas traktu (mute-siekalu dziedzeri-priekšzarna-viduszarna), tad
encefalīta vīrusa gadījumā tas ir gandrīz vienalga, jo vīruss jau varētu būt
ievadīts kopā ar siekalām. Tomēr ar šo nospiešanu mēs varētu samazināt ar
siekalām ievadīto vīrusu daudzumu. Borēliju gadījumā nospiešana ir būtiska, jo
baktērijas atrodas ērces viduszarnā. Saspiešana un izvilkšana ar pirkstiem
noteikti var palielināt ērces viduszarnas satura iekļūšanu brūcē. Cilvēki
parasti ērci ierauga nākošajā rītā, kad tā jau piesūkusies. Ja ērce ir nesen
piesūkusies - vairākas stundas, tad tā ir viegli izraujama ar jebkādiem
līdzekļiem. Taču, ja pagājis ilgāks laiks - diennakts, tad ērce savu snuķi ar
izdalītajiem dziedzeru sekrētiem it kā "iecementē" un tad pagriešana
ir nepieciešama.”
Marija Škilna (Марія Шкільна), ILADS
biedrs (Ukraina): “Ērci rekomendējam izvilkt ar speciālo rīku Tick Twister, jo
tādā veidā ādā netiek atstātas mutes atliekas, izvelk gan lielas, gan mazas
ērces, kā arī to var izdarīt pāris sekunžu laikā bez sāpēm. Ja netiek izvilkta
ērces galva, ir augsts infekcijas risks.”
[1]
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4278789/ 14
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5857464/ 15
https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0732889311004159